Gulbenieši Edžus un Toms – dvīņi, kuriem palīdzēs labdarības skrējienā Rīga–Valmiera

Sestdien, 17. jūlijā, astoto gadu pēc kārtas pusotrs simts skrējēju mēros ceļu no Brīvības pieminekļa Rīgā līdz Sv.Sīmaņa baznīcai Valmierā. Šogad skrējēju sabiedrība vāks līdzekļus traģiski tēvu zaudējušiem dvīņiem Edžum un Tomam, kuru kustības ikdienā ir ierobežotas. Nedēļu pirms skrējiena saziedoti 1141 eiro, septiņi dalībnieki izvēlējušies startēt, dvīņiem atvēlot 107 eiro, bet 2018. gada čempione Vita Devjatņikova pirms sava starta ziedo 214 eiro.

Labdarības skrējienā Rīga–Valmiera startējušo dalībnieku formula ir vienkārša – viņi ziedo bērniem ar kustību traucējumiem, jo skriešana ir nenovērtējama dāvana, kas ne visiem ir dota. Kad 107 kilometru pārbaudījumā uz Vidzemes šosejas pienāk grūtākie brīži, tad sacensību dalībnieki atceras par skrējiena sargeņģeli un gūst papildu motivāciju nepadoties.

Savā dzīvesgājumā nav padevusies dvīņu supermamma Jana Praškevica no Gulbenes. Ģimenē ir divi puikas ar invaliditāti – viens piedzima ar bērnu cerebrālo trieku, otrs pārvietojas ar kājas protēzi. 28 gadus vecā mamma ceļas jau piecos no rīta, lai veltītu laiku sev un dotos... paskriet.

Pusseptiņos no rīta tiek modināti otrklasnieki Edžus un Toms. Skolas brīvlaikā rīta cēliens nav tik saspringts, taču tāpat mammai ir jāpalīdz vienam dēlam apģērbties, kamēr otrs to var paveikt pats. Abi gulbenieši piedzima Vidzemes lielajā pilsētā Valmierā un lielas lietas abiem bija jāpaveic, lai cīnītos par savu vietu zem saules.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Jana (@janapraskevica)

Dvīņi piedzima 28. nedēļā, kad Jana vēl mācījās Jaungulbenes arodskolā. Pēc ķeizargrieziena ārsti cīnījās par abu dzīvībām un dienas vakarā paziņoja mammai, ka vairāki orgāni nav attīstījušies un Tomam nav apakšstilba. Taču kāja nebija svarīgākais, kas satrauca puiku pirmos četrus dzīves mēnešus, kad katru dienu viņš slimnīcā cīnījās par savu dzīvību. Ilgstoši Toms pats nespēja elpot, jo plaušas bija caurumos un ar cistām.

Edžus svēra kilogramu un 144 gramus, bet Toms bez kājas daļas bija vēl par 118 gramiem vieglāks.

Pēc pirmajām divām nedēļām ārsti atļāva mammai pieskarties dēliem. Tiklīdz bija brīvas vietas jaundzimušo reanimācijas nodaļā bērnu slimnīcā Rīgā, tā notika pārcelšanās no Valmieras, turpinot četru mēnešu atrašanos slimnīcā no oktobra līdz februārim. Dvīņi tika galā ar dažādiem vīrusiem, mācītājs kristīja inkubatoros un, sasniedzot pusotru kilogramu, puikas tika pārcelti no inkubatoriem uz siltuma gultiņām.

Edžus no elpošanas aparātiem atbrīvojās samērā ātri, taču Toms reanimācijā bija ilgāk. Ārstējošā daktere nav ticējusi Toma dzīvošanas potenciālam, tomēr mātes instinkts neļāva parakstīt attiecīgus papīrus. Pēc ārstes nomaiņas tika izoperēta cista un mākslīgā elpināšana aizstāta ar elpināšanas aparātiem, kas atbalstīja puiša elpošanu un atstājušas pēdas sejā vēl šodien. Tobrīd lielāks satraukums bija par Toma dzīvību, taču, pametot slimnīcu, pārbaudes uzrādījušas cistu Edžus smadzenēs no skābekļa trūkuma, kas vēlāk ierobežos kustības un veselību. Varēja priecāties, ka Edžus pats ēd.

Tagad, Covid-19 realitātē, daudz runāts par skābekļa balonu nepieciešamību, taču pirms astoņiem gadiem ar šo jautājumu bija jāsaskaras Janas ģimenei, kad vajadzēja gatavoties mākslīgai elpināšanai un reanimācijai mājas apstākļos. Dārgie skābekļa baloni bija nepieciešami Toma pārvešanai mājās. Nākamos divus mēnešus bija nepieciešama iekārta, kas pārbauda elpināšanas nepieciešamību, kā arī aparāts, kas sagatavo gaisu vajadzīgajās proporcijās. Protams, vajadzēja arī elpošanas maskas, kas kopā veidoja papildu izdevumus.

Tikmēr puiku tētis Edgars turpināja strādāt, lai mājās sagaidītu Janu ar abiem dvīņiem. Sākumā puikas ārā tika maz, jo ar skābekļa baloniem ģimene apmeklēja tikai ārstus. Divu gadu vecumā Edžus tika pie vēl vienas diagnozes – bērnu cerebrālā trieka. Viņš joprojām visērtāk pārvietojas rāpus un staigā, lielākoties mammas pierunāts. Skolā asistents palīdz saģērbties, pārvietoties no klases uz klasi, tikt līdz tualetei un mājām pēc mācībām.

Gada vecumā Toms tika pie kājas protēzes, taču nesen sākts lietot speciālā projektā iegūtu skriešanas protēzi, jo parastā nav tik elastīga un grūti izmantojama šai fiziskai aktivitātei. Jebkurš Rīga–Valmiera dalībnieks varēs lepoties, kad pie Sīmaņa baznīcas būs saticis sportisko Tomu.

Ar elpošanu viss ir kārtībā, vienīgi raizes sagādā alerģijas, piemēram, no putekļiem, veļas mīkstinātājiem un smaržīgiem pulveriem.

Savukārt Edžum bez staigāšanas grūtībām nav viegli ar roku un pirkstu kustībām. Skaitli “107” uzrakstīt var, bet ar burtiem un šķērēm ir nedaudz sarežģītāk, taču otrā klase abiem dvīņiem ir pabeigta ar izcilību. Skolā tiek apmeklēti neskaitāmi pulciņi, sākot no dziedāšanas, teātra, kokapstrādes līdz pat dambretei un šaham. Edžus kļuvis patstāvīgāks.

Pirms nepilniem četriem gadiem ģimene zaudēja Janas dzīvesdraugu un dvīņu tēti Edgaru. Kopš tās dienas Toms nav raudājis un puišu mammai joprojām šķiet, ka traģiskais notikums bija tikai pirms nedēļas. Dvīņiem nav arī vectētiņu, jo Jana uzaugusi bez tēva, bet Edgara tēvs nomira ar vēzi dažus mēnešus pirms dēla aiziešanas. Puišu mamma mierinājumu ir atradusi skriešanā, taču sākumā tās bija grāmatas un psihoterapijas seansi pie speciālistiem, tostarp pie Ainas Poišas bērnu rehabilitācijas centrā “Poga”.

Grūtākajos brīžos Jana dodas uz Beļavu, kur dzīvo mamma. Tur var uzkāpt skatu tornī, kas par spīti bailēm no augstuma sniedz tuvāku sajūtu Edgaram. Abi nepaspēja apprecēties, jo viens gribēja lielas kāzas, bet otra – mazas. Savulaik Jana vēlējās stāties Policijas akadēmijā vai Bruņotajos spēkos, taču tagad viņas tāls sapnis ir atjaunot Edgara lauku mājas Līgo pagastā.

Jana skrien piecos no rīta, uz tuvējo skolas stadionu līdzi dodas kaķis Mīlītis un vēro saimnieces fiziskās nodarbes. Ja puikas pamostas, tad zvana un mamma ir klāt minūtes laikā. Pabeigtas pedagoģijas studijas Latvijas Universitātē, taču savā speciālitātē strādāt nav iespējams, jo, zaudējusi tuvāko, dvīņu mamma nevarēja sevi piespiest smaidīt un komunicēt ar skolēniem un viņu vecākiem.

Divas trīs reizes gadā ģimene dodas uz bērnu rehabilitācijas centru “Poga” un Vaivariem, kur nodarbības ilgst vairākas nedēļās. Ar šādu dzīvesveidu grūti strādāt ne tikai skolā, bet arī otrā profesijā lietvedībā, taču Jana šajā jomā darbojusies Edgara bijušajā darbavietā autoservisā un pabeigusi viņa iesāktos darbus. Šobrīd ģimene pārcēlusies no Jaungulbenes uz Gulbeni, kur dvīņu mamma strādā šūšanas uzņēmumā “Nemo” un atzīst, ka patīk šuvējas arods.

Ģimene mēdz būt drosmīga un trijatā ar auto braukts pat uz Čehiju, kur gan pirms diviem gadiem, gan šopavasar maijā veikta kāju muskuļu pagarināšanas operācija Edžum.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Jana (@janapraskevica)

Ikdienā daudz palīdz dažādi fizioterapijas, rehabilitācijas un ergoterapijas speciālisti ''Pogā'' un Vaivaros. Puiši ir pieraduši pie laikietilpīgās rehabilitācijas, taču redz progresu, kas motivē tālākam darbam ar sevi. Tieši Edgars savulaik bija pieteicis dēlus fonda “Ziedot.lv” centrā ''Poga'', taču gāja bojā nedēļu pirms tam, kad dēliem pienāca rinda doties uz nodarbībām.

Edžus redz citus, kas dzīvo ratos, taču katrs jauns sasniegums viņa ceļā uz prasmēm staigāt, iedvesmo turpināt strādāt līdz spēku izsīkumam. Tāpat kā pārējos, dvīņus iedvesmo “sirsniņu” un “īkšķīšu” atbalsts sociālos tīklos, tāpēc ir azarts trīs stundu fizioterapijas nodarbībām ar piecu minūšu pārtraukumu trīs nedēļu garumā. Edžus redz, ka vingrošana palīdz piepildīt sapni par staigāšanu. Savukārt Tomam augot regulāri jāmaina kājas protēze, lai varētu pārvietoties.

Pēc maijā veiktās kāju muskuļu pagarināšanas operācijas pirmais trīs nedēļu rehabilitācijas kurss “Pogā” veikts un nākamais plānots nākammēnes augustā, kam skrējēji palīdzēs savākt nepieciešamos līdzekļus. Ar Latvijas Bērnu fonda palīdzību plānots tikt pie ortozes, jo Edžum staigāšanai nepieciešami speciāli apavi. Nedēļu pirms skrējiensoļuma Rīga–Valmiera sazvanītā mamma Jana pavēstīja, ka Edžum beidzot ir sākusies kustība un līdzšinējā rehabilitācija ir devusi rezultātus.

Abu dēlu mamma Jana apbrīno Rīga–Valmiera dalībniekus, bet pati skrien no pusstundas līdz stundai un var bez lielas piepūles noskriet 10 kilometrus. Kādreiz supermamma no Gulbenes vēlētos pieveikt kādu garāku skrējienu. Edžus kļuvis patstāvīgāks un pēdējā laikā reizēm sanāk paskriet arī vakaros pa pilsētu un nav jāceļas agros rītos, lai dotos uz skolas stadionu.

Rīga–Valmiera skrējēji palīdzēs dvīņiem, lai viņi varētu nokļūtu tuvāk savam mērķim un, iespējams, kādreiz startētu savās lielākajās dzīves sacīkstēs. Rīga–Valmiera dalībnieki un brīvprātīgie palīgi pēdējos gados spējuši savākt vairāk nekā piecus tūkstošus eiro bērniem ar kustību traucējumiem. Tāpēc labdarības skrējiena norise pandēmijas apstākļos būs ne vien emocionāls notikums dalībniekiem, bet arī materiāls ieguvums dvīņiem Tomam un Edžum no Gulbenes.

Nedēļu pirms skrējiena saziedoti 1141 eiro. Rīga–Valmiera labdarības projektam pirmos 40 eiro pavasarī atvēlēja Igaunijā organizētā “Straight Line Running Baltic Championship” dalībnieki. Septiņi 107 kilometru skrējēji dalības maksas vietā izvēlējās 107 eiro ziedojumu, tostarp 2018. gada uzvarētāja Vita Devjatņikova dvīņu gadā summu dubultoja. Ziedojumus veic arī brīvprātīgie palīgi, piemēram, Inta Amoliņa jau neskaitāmus gadus darbojas Rubenes kontrolpunktā un ziedo 107 eiro bērniem ar kustību traucējumiem.

Septiņos gados Rīga-Valmiera saziedotās naudas summas Vidzemes bērniem ar kustību traucējumiem

2021.gadā Tomam un Edžum - 1141 eiro (nedēļu pirms skrējiena );

 

2020.gadā Gustavam Mārcim Spilvam - 5453,31 eiro;

2019.gadā Undīnei Ozoliņai - 4170,47 eiro;

2018.gadā Kristai Spirģei - 4194,09 eiro;

2017.gadā Lāsmai Zukurei - 3249,69 eiro;

2016.gadā Jēkabam Bluķim - 3051,17 eiro;

2015.gadā Undīnei Ozoliņai - 2265,07 eiro.

 

Kopā saziedoti 23524,80 eiro.

 

Šogad ar pirmo numurus startēs Jānis Incenbergs, kurš iepriekšējos gados kā brīvprātīgais palīgs rūpējās par diplomu tapšanu un pasākuma fotografēšanu, taču šoreiz izvēlējies ne tikai dalībnieka statusu, bet arī ziedo 107 eiro Edžum un Tomam. Ar līdzvērtīgu ziedojumu startēs viena no sacensību atbalstītājām Ilze Rosicka, kas pērn nodrošināja brīvprātīgos palīgus ar drošības vestēm un arī šogad visiem tiks speciāla dizaina sejas maskas.

Pērn krita 28 gadus senais sacensību rekords, par ko parūpējās Pēteris Grīviņš. Šogad otro reizi pēc kārtas Rīga–Valmiera ir Starptautiskās ultraskrējienu asociācijas (IAU) bronzas līmeņa (Bronze Label) skrējiens. Trešo gadu šajās sacensībās tiks noskaidroti Latvijas čempioni 100 kilometru šosejas skrējienā. 17. jūlija pusnaktī pie Brīvības pieminekļa Rīgā startēs pusotrs simts dalībnieki, lai vienā naktī nokļūtu līdz Valmierai - Sīmaņa baznīcas durvju kliņķim, kuram pieskarās visi finišējušie.

Pagājušā gada otrās un trešās vietas ieguvējas Rita Anopa un Lita Dzelme šogad kā brīvprātīgās palīdzes darbosies trases malā. Šogad skrējienu izlaidīs un Latvijā no Austrijas neieradīsies divkārtējā čempione Diāna Džaviza. Arī vīru konkurencē būs jauns uzvarētājs un par čempiona titulu cīnīsies iepriekšējo gadu uzvarētāji Ainārs Kumpiņš, Konstantīns Biktimirovs un Valdis Ņilovs. Konkurenci veidos no Vācijas dzimtenē atgriezušais Toms Komass, maratonu ātri skrējušais Mārtiņš Auziņš un citi, kas pandēmijas laikā būs pielāgojušies karstajiem laikapstākļiem.

Pasaules čempionātos (PČ) iepriekš sevi apliecinājuši pirms divām nedēļām Vilkaču maratonā finišējušie Didzis Brauns un šī gada pagalma virtuālā “Supervaroņu Backyard Ultra” uzvarētājs Ritvars Kalniņš, kā arī Aija Linē, Gunta Neija, Aivars Bondars un Pēteris Cābulis. Ātrākie Rīga–Valmiera skrējēji pretendēs nākamgad pārstāvēt Latviju PČ 100 kilometru šosejas skrējienā.

Desmito reizi Rīga–Valmiera finišu mēģinās sasniegt Viktors Suborins, kurš pagājušajā gadsimtā, 1991.–1993.gados vienmēr bija starp favorītiem un uzvarētājiem, turpinot skriet ultragarās distances arī vecumā virs 60 gadiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt