“Implantu saucu par austiņu. Man ir tāds implants, jo man bija smaga slimība, kas ietekmēja manu dzirdi. Ikdienā austiņa man netraucē, bet ļoti noder” stāsta Gerda. Meitene vēlētos, lai vairāk cilvēku zina, kas ir implants.
“Ar savu austiņu neatšķiros no citiem, varu darīt pilnīgi visu, ko citi – peldēt, dziedāt, skriet sarunāties, iet parastā skolā,” uzskaita Gerda. Meitene ar prieku dabā klausās putnu čivināšanu un vēro puķes, bet viņai ļoti nepatīk mazgāt traukus un lasīt ābolus.
“Kad nevēlos kaut ko dzirdēt, es noņemu austiņu un pilnīgi neko nedzirdu. Man patīk, ka var atslābināties no skaļās pasaules,” atzīst Gerda.
Viņa uzsver, ka cilvēki ar “austiņu” ir tādi paši kā tie, kuriem tādas nav: “Negribu, lai mani žēlo, bet gribu, lai izturas kā pret parastu cilvēku. Esmu ļoti laimīga, ka varu dzirdēt”.
Gerdas stāsts ir daļa no sociālā projekta “Sadzirdi mani”. Tā ietvaros četri bērni, kas dzirdi ieguvuši vai atguvuši ar kohleārajiem implantiem, stāsta, kā ir sadzirdēt pasauli pēc tam, kad gadiem esi bijis klusumā. Viņi atklāj savu personīgo pieredzi, dalās ar sapņiem un iedrošina citus.
Gerda ir viens no 173 bērniem, kuriem Latvijā ir kohleārie dzirdes implanti. Kohleārais implants ir iekārta, kas sastāv no divām lielām daļām - iekšējās un ārējās. Iekšējā daļa, ko ķirurģiski ievieto zem ādas, sastāv no uztvērēja, stimulatora un elektroda. Ārējā daļa - no mikrofona, skaņas procesora un raidītājspoles. Mikrofons uztver skaņas viļņus, procesors to apstrādā, raidītājspole nosūta signālus cauri galvai un stimulatoru. Tālāk signālu pārvērš elektriskos impulsos, kas stimulē dzirdes nervu, un smadzenes tos interpretē kā skaņas.
