Sadaļas Sadaļas

Gads attālināto mācību pasaulē. Valmieras 5. vidusskolas direktores Rudītes Markus pieredze

Nākamajā nedēļā aprit gads, kopš skolās pēkšņi sākās attālinātās mācības. Valmieras 5. vidusskolas direktore Rudīte Markus atzīst, ka šis laiks licis zibenīgi piemēroties nezināmiem apstākļiem, pašizglītoties, taču viņai ir bažas par iespaidu, ko tas atstās, – vai nepaliksim vērsti uz sevi?

Valmieras 5. vidusskolas direktores Rudītes Markus pieredze ar attālinātajām mācībāmGunta Matisone

Jau piecpadsmit gadus, sagaidot Starptautisko sieviešu dienu, Valmieras Zonta klubs rīko Rozes dienu, lai godinātu kādu no sievietēm, kura ir devusi nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības labā. Šoreiz metālmākslinieka Andra Dukura darināto rozi saņēma Markus, uz kuras pleciem iznesta liela daļa attālināto mācību smaguma.

Rudīte Markus savā datorā rāda attālināto stundu sarakstu. It kā jau stundu saraksts kā stundu saraksts – nodarbības, skolotāji, kas tās vada, bet mainījies viss ir kardināli.

“Pirms gada pēkšņi vienā vakarā visus pedagogus iemeta jaunā sistēmā, jaunā vietā, kur nevienam nav pieredzes. Vienīgais labums, ka 13. marts bija piektdiena un pēc tam sākās pavasara brīvlaiks,” stāsta Markus, norādot, ka bija nedēļa laika, lai aptvertu notikušo.

Pirmkārt, bija jāsaprot, kā tehniski turpmāk strādāt. Līdz attālināto mācību sākumam skolotāji ar datoru nebija uz “jūs”, taču nu zināšanām un prasmēm bija jābūt daudz, daudz plašākām, stāsta direktore.

Vadlīnijām pie skolotājiem bija jānonāk no skolu administrācijas. “Nevar skolotāju uzreiz iemest informācijas tehnoloģiju dīķī, lai viņš peld un skatās, kas viņam peld pretim, – “Google”, “Zoom” vai kas cits,” stāsta direktore.

Darba diena beidzas vēlu vakarā

Markus uzsver, ka skolotājam nepieciešams atbalsts un iedrošinājums, jo jābūt pārliecinātam un drošam tehnoloģijās, ar kurām strādā: “Vadot stundas tiešsaistē, jāprot gan pārslēgties, gan pielikt prezentācijas, pielikt video, audio, atrast dažādas pārbaudes formas. Skolotājam ir ļoti, ļoti jāaug līdzi un jāiegulda pašizglītībā.”

“Tāpēc nevajadzētu teikt, ka skolotājam tagad baigi vieglā dzīve, kaut ko tur tiešsaistē pavada, kaut ko novērtē. Tas ir tas, ko neviens neredz, [ka jāgatavojas].

Daži jau sabiedrībā bļauj, nu forši, skolotājs jau vienos var savu portfeli paņemt un iet mājās. Nebūt tā nav, skolotāja darba diena beidzas vēlu vakarā,''

uzsver direktore.

Teikvando caur ekrānu

Markus nākas gan organizēt visu skolas darbu, gan mācīt attālināti – viņa ir arī vācu valodas skolotāja: “Valodu mācoties, vienalga, kāda tā platforma, izrunai un lasīšanai vispār nevar īsti pievērst uzmanību. Nav viegli arī sporta skolotājam, ķīmijā, – kādus tad eksperimentus mēs varam mājās taisīt? Man liekas, ka tad vecāki vispār būs šokā,” smejas direktore.

Valmieras 5. vidusskolā ir ne vien ierindas priekšmeti, bet te ir arī policijas klase, kurā skolnieki apgūst šīs profesijas zinības, kas tagad jāmācās attālināti, – arī tuvcīņa notiek caur datoru.

 “Skolotājs rāda un bērni atkārto, starp citu, mēs esam vienīgā skola Vidzemē, kas mazajiem māca teikvando, un arī tas notiek tiešsaistē.” Direktore zina stāstīt, ka teikvando stundās labprāt līdzi darbojušies arī daži vecāki.

Dators pieciem cilvēkiem

Rudīte Markus uzsver – nav jau šis laiks sarežģīts tikai pedagogiem, protams, arī bērniem un vecākiem. Vispirms tās ir iespējas, kā nodrošināt mācību vidi.

“It sevišķi ģimenēs, kur ir vairāki skolas vecuma bērni, mūsu sadzīves apstākļi ir tādi, kādi nu katram mums ir. Viņi jau nav slikti, bet nav paredzēti attālinātam mācību procesam. Ir bērni, kas mācās arī virtuvē, – nav jau sliktākā vieta virtuve, bet nav telpu, kur mācīties. Nākamais – datortehnika. Kur ir trīs bērni un abi vecāki strādā attālināti, tad pieciem cilvēkiem ir vajadzīgs dators un bieži vien vienlaicīgi,” sadzīves grūtības iezīmē direktore.

Nenoliedzami šis laiks atstās iespaidu skolēnu zināšanu līmenī, jo, kā saka Markus, ne jau vienmēr vari saprast, vai atzīmi liec par bērna padarīto vai vecāku.

“Nenoliedzami – ir jau skaisti, ka ģimene ir kļuvusi par mācīšanās kopienu, ka apgūst gan 1. klases, 5. klases, 9. klases vielu. Tas viss ir apsveicami, vecāki var palīdzēt, un tas ir labi, ka viņi palīdz, bet – lai nesanāk tā, ka skolotājam ir jālabo vecāku veiktais darbs. To ir ļoti grūti novērtēt. To mēs redzēsim, tad, kad bērni atnāks klātienē – ko tad mēs būsim iemācījušies un sapratuši,” atzīst direktore.

Vai nepaliksim uz sevi vērsti?

Par to, kā attālināto mācību gads būs ietekmējis zināšanu līmeni, varēs spriest pēc laika, bet vienu gan jau direktore ir novērojusi: tas, ka bērni netiekas klātienē ar vienaudžiem, neizjūt kolektīvu, jau ir atstājis savu iespaidu.

“Te es diezgan bažīgi skatos nākotnē – vai mēs nepaliksim tikai uz sevi centrēti. Ne tikai skolā, bet arī mājās esam tikai es ar sevi, ar citiem caur ekrānu, bet visa tā uzmanība jau ir tikai uz sevi vērsta, es jau esmu pakļauts tikai sev un savā veidā. To grūti pateikt, to redzēsim pēc pandēmijas,” pauž Markus, sakot, ka pēc sarunām ar skolēniem un vecākiem noprotams, ka visi vēlas iet uz skolu.

Direktore atzīst, visvairāk gribas, lai šī gada septembrī būtu tā, kā agrāk bijis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt