Latvijas dienasgrāmata

Astras Balodes atziņas pēc Simtgades svētceļojuma

Latvijas dienasgrāmata

Dienasgrāmatu Hamburgā, Rīgā un Rēzeknē raksta ērģelniece Iveta Apkalna

Dzīves režisore Ance Šverna raksta rīta piezīmes, augustam pārtopot septembrī

Dzīves režisores Ances Švernas rīta piezīmes, pirms diena pārņēmusi savā varā

Ance Šverna pati sevi sauc par dzīves režisori un palīdz cilvēkiem mainīt dzīvi, kārtojot māju. Ance man saistās ar spēju uz visu palūkoties no cita skatupunkta. Sekojot līdz Ances ierakstiem sociālajos tīklos, var saprast, ka vārdi "kārtība" un "sakārtot" Ances ikdienā ir bieži lietoti jēdzieni.

Ance Šverna atklāj, ka mājas kārtošana ir viņas jaunākā aizraušanās. Citu cilvēku mājas kārtošana. Nē, viņa pati to nedara, viņa ir blakus ar saviem padomiem, ieteikumiem.

"Atbrīvojoties no liekām lietām, atbrīvo telpu, iespējams, radi jaunu telpu un jūties citādi. Atveras jauns skatupunkts uz pasauli, cilvēkiem, lietām," par savu nodarbošanos stāsta Šverna.

Viņa bilst, ka ir pateicīga cilvēkiem, kas atvēruši viņai savas mājas durvis un ar kuriem kopā sakārtojuši viņu skapjus, vannas istabas, atbrīvojuši no liekām lietām pagrabus un iztīrījuši grāmatu plauktu. Atverot savas mājas durvis, cilvēki savā ziņā atvēruši arī durvis uz iekšējo pasauli.

Bet aicinājums rakstīt dienasgrāmatu bijis viņai jauns izaicinājums.

"Daudz esmu rakstījusi, aizvien turpinu to darīt. Rakstīšana vienmēr bijusi blakus, gan darbojoties masu medijos, gan ikdienā. Arī tad, kad jāizsaka sevi, bieži esmu to darījusi rakstveidā. Man tuva ir literatūra un kino, rakstīšana ir tas, kur varu vizuālo un valodu salikt kopā. Liekas, ka tas sanāk un ir vajadzīgs," par sevi stāsta Šverna.

Tāpat Ance Šverna atklāj, ka viņai patīk iesaistīties dullu ieceru īstenošanā un viņa labprāt tām atsaucas.

"Ja aicinātājs ir cilvēks, uz kuru ar patīkamām jūtām atsaucos, tas vienmēr ir – jā. Tas iet dzīvei cauri, vienmēr metos nezināmos ūdeņos, bieži iznāku krastā un galvā viss ir otrādi no piedzīvotā, un dažkārt liekas, ka varbūt nevajadzēja, bet dzīves garšai un izbaudīšanai tas saista," stāsta Šverna.

Lai arī rakstījusi un raksta daudz, dienasgrāmatu Ance vēl nekad nebija rakstījusi.

"Pašai tā atziņa bija diezgan dīvaina, arī uz sevi nācās paskatīties ar jaunu skatījumu, jo esmu rakstījusi publikācijas vai veidojusi televīzijā sižetus, kas viss saistīts ar stāstu stāstīšanu, esmu pat apguvusi prozas rakstīšanu Literārajā akadēmijā. Tā rakstīšana bijusi klātesoša, bet es sapratu, ka es nekad rakstīšanu neesmu izmantojusi sevis iepazīšanai," vērtē Šverna.

Dienasgrāmatas rakstīšana vienlaikus ir bijis izaicinājums, jo rakstīt katru dienu - tā savā ziņa ir rutīna.

"Rakstīju ar pildspalvu uz lapām, nevis pie rakstāmgalda, kā vienmēr rakstu. Tas bija pilnīgi citādi. Pieraksti tapuši no rītiem, kad diena vēl nav pārņēmusi savā varā. Tas ir brīdis sev," atklāj Šverna.

Rīta piezīmes pierakstītas, augustam pārtopot septembrī.

28.augusts

Astoņi un dažas minūtes. Labrīt!

Atzīšos, ka nekad neesmu rakstījusi dienasgrāmatu, drīzāk piezīmes uz papīra, kas trāpījies pa rokai. Vai telefonā, braucot autobusā. Dienasgrāmata asociējas ar sistemātiskumu. Bet sistemātiskums sastindzina, itin kā pēkšņi būtu skolniece baltā blūzītē, kuru nekādā gadījumā nedrīkst sasmērēt.

Neprotu rakstīt pēc iepriekš izkalta plāna. Rakstu tad, kad ir, ko teikt. Tad nu tā. Radio ir izslēgts, un klēpī čupiņa baltu papīra lapu. Švīkājoties ar melnu tinti, šorīt vēlos dalīties ar novērojumu par divām kafejnīcām.

Ir tā, ka pie mūsu mājām ir divas kafejnīcas. Viena man patīk labāk, jo tajā apgrozās mazāk ļautiņu un kafijai laba cena. Bet tad šonedēļ šī kafejnīca ir ciet. Vienu rītu, otru, trešo. Nē, nekas ļauns nav noticis, acīmredzot kafejnīcas saimnieks izvēlas celties vēlāk nekā es. Rezultātā es eju uz otru kafejnīcu. Vienu rītu, otru, trešo. Samaksāju vairāk, toties sāku iejusties trokšņainajā burzmā, vēroju apmeklētājus pie brokastu omletēm un "laptopiem". Ja nu šai vietai ir sirds? Svaigi izcepto kruasānu smaržā, meistarīgajās apkalpotāju rokās, apņurcītajās rīta avīzēs.

Un, zini! Šorīt man liekas, ka arī man pašai savu sirdi vajag vairāk vaļā vērt. Lai nesanāk kā ar to – pirmo kafejnīcu -, kura rītu no rīta mani nelaiž sev klāt.

Tad nu es ar sirdi sarunāju, ka no šodienas esam vaļā vienmēr, kad vien tu nāc. "Nāc iekšā, vietas pietiks visiem!" Tādu ziņu es tagad piespraužu pie sirds.

30.augusts

Bezvējš. Brīdis klusuma. Ieklausīšanās. Apkārtne atbalsojas manī. Apstādina. Un tā vien liekas, ka šis klusums, šis bezvējš ir kā veldze, kā spēcinošs gaisa malks manai miesai, manam garam.

Pa kuru laiku es aizmirsu par tevi, miesa? Kad es atstāju novārtā tevi, mans gars? Kurā brīdī es nolēmu, ka tev, mana miesa, būs gana ar jaunu drēbju kārtu? Un tev, mans gars, ka tev pietiks ar žurnālu pārlapošanu vilcienā?

Kādas blēņas! Redziet nu, jūs abi. Sēžu tagad bezvējā, kaut ko saprotu un kaut ko nemaz nesaprotu.

Kā lai iepūšu dzīvīguma elpu tevī, mana miesa? Kā lai iepriecinu tevi, mans gars? Nē, es "nedesošu" pa galvu, pa kaklu uz SPA, es tagad labāk brīdi paklusēšu, paklausīšos, ja nu viņiem abiem ir ko man teikt.

Tas varētu būt jebkas, un tomēr es gribētu dzirdēt.

Debesīs tālumā sarkans gaisa balons. Lēnām, bet pamatīgi iešalkojas balona gāzes deglis. Tik labi dzirdēt var tikai bezvējā.

1.septembris

Šorīt brokastojot, pēkšņi atcerējos sevi bērnībā. Vairāk no fotogrāfijām, kurās esmu sevi apskatījusi no visām pusēm – apģērbtu un neapģērbtu, smuku un vēl smukāku, pārlaimīgu un… vienaldzīgu. Ļoti vienaldzīgu. Tāda sajūta, ka, piemēram, bērnudārza fotogrāfam pirms vairāk nekā gadiem 30 es labprātāk būtu parādījusi vidējo pirkstu un uzgriezusi muguru, nevis priekšzīmīgi rādījusi savu vienaldzīgo seju.

Godīgi sākot, es vēlētos atļauties parādīt vienaldzīgu vaigu tik daudzās situācijās, kad šajā, pieauguša cilvēka dzīvē, cenšos uzsmaidīt, pozēt, nogludināt asumus, māt ar galvu utt. Tik ļoti ierasts būt labai, ka dažreiz slikti metas.

Ne jau, ka es liekuļotu, vienkārši piebremzēt ar to līdzipārdzīvošanu prasās. Reizi pa reizei uzlikt vienaldzības purniņu – to pašu, ko bērnudārza fotogrāfam rādīju, - un dzīvot tik nost.

Postskripts. Šodien Līgatnes dabas takās sastapos ar briedi, kurš bija piemeties pameža pļavā, uzgriezis muguru apmeklētājiem. Vienu brīdi dzīvnieks sakustas. Skatītāji ievelk elpu un sagatavo fotorīkus cerībā, ka ragainis ja ne piecelsies, tad vismaz uz mūsu pusi paskatīsies. A, nekā nebija! Briedis lēnu garu iekārtojas ērtāk un miera vējos novēršas no mums pavisam.

Tāds, lūk, pārdomātai vienaldzībai efekts.

2.septembris

Svētdienas rīts un nekur nav jābūt. Kur tu liksies, cilvēk? Nu, pagulēsi stundiņu ilgāk. Ko tālāk? Piedzīsi galvu domu pilnu un saplānosi arī svētdienu tikpat pilnu kā dullāko darbdienu savu? Bet par brīvdienām jau neviens nemaksā. Vai vērts maz kustināt pakaļu? Varbūt palikt pēļos līdz vakaram? Svētdienas rīts un nekur nav jābūt. Kur tu liksies, cilvēk?

Redz, diena ir pilnīga pati par sevi. Un gan jau arī cilvēks ir pilnīgs - tas nekas, ka tāds izsamisis. Nezina, uz kuru pusi likties. Un, kad beidzot izdomā, tad prāto, vai tā maz bija pareizā puse, uz kuru viņš nogriezās.

Tikmēr diena jau vakarā. Un, skat, pēkšņi pamodies cilvēks! Smaidīgs, rosīgs, nav vairs priekšā dienas, ko pazaudēt.

4.septembris

Daba runā ar mani. Rūsganā kļava pagalmā, ceriņš pie mājas, bērzi starp mašīnām un ābeles pie miskastēm. Tik daudziem tur, ārā, ir, ko teikt. Šorīt migla un necik tālu neredz. Tomēr arī tālumā, ielejā, kur upe, arī tur daba runā. Vien prātam neaptverama ir šīs runas maniere. Daba runā itin kā bez piepūles. Lokās, staipās, lidinās, aizšaujas garām kā raķete. Bez piepūles.

Upe plūst, viļņi šķeļas, mākoņi formējas. Bez piepūles.

Un kad kokos ieķeras vējš, lapotne pēkšņi pārtop varenā korī. Līgojas, zvārojas, čab, čukst un elš, izrunājot ārā visu, kas uz sirds.

5.septembris

Vajag svinēt. To, pēc kā visvairāk ilgojies. To, kam nav bijis laika pieķerties. To, ko nav bijis laika kopt un apraudzīt.

Tā nu es saku draugam: "Klau, nu ejam par manu brīvību sadzert!"

Diena man pa pusei brīva - nav sapogāta ar plāniem līdz augšējai podziņai kā blūzīte ciet. Un mēs ejam. Laimīgi! Dienas vidū divi tādi savas brīvības svinētāji.

No malas jau laikam neviens nevar pateikt, ko un vai mēs vispār svinam. Bet mēs abi zinām, un mums abiem brīvestības pilnas krūtis.

Re, kā sanāk! Ne visas svinamās dienas ir kalendārā ierakstītas.

6.septembris

Zini, kā bija? Šodien iesāku rakstīt pa vecam. Skatoties uz sevi un dzīvi no vakardienas. Gribēju attēlot to, kas bija vakar. Bet šodien taču ir šodien! Viss cits. Es pati, notikumi, diena. Grūti ar tām vakardienām. Tik daudz, ko gribas kā vakar, kā aizvakar, tāpat kā pirms n-tajiem gadiem.

Godīgi sakot, man vajag saņemties drosmi šodienai. Mēģinu turēties pretī vecajiem ieradumiem. Cenšos raudzīties uz tagadni, nevis atpakaļ.

Kāda tu esi, šodiena? Kāda esmu es šodienā? Un pēc kā ilgojos? Spējš klusums.

Tā. Tagad es to jūtu. Šodiena, caps, satver mani, pievelk sev klāt, apstādina. Un pēkšņi nekam citam nav nozīmes.

Lūk, tas ir vesels atklājums, iemīlēšanās! Ceturtdienā, 6.septembrī, drusciņ pirms vienpadsmitiem.

Paldies šodienai!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti