Divus gadus pēc Zolitūdes traģēdijas Mārtiņš ir atgriezies skolas solā – Sociālās integrācijas valsts aģentūrā puisis mācās par datortehniķi. Pēc mājās un rehabilitācijas iestādēs pavadītajiem diviem gadiem slodze, katru dienu dodoties uz mācībām, ir pamatīga. Tomēr dzīvot pa māju Mārtiņam kļuvis garlaicīgi.
“Sanāca ilgu laiku pa slimības lapu, un ārsts teica, ka vajag sabiedrībā nedaudz iziet. Strādāt nevar, vienīgais, ko varēju – studēt. Sākumā bija grūti celties, no deviņiem līdz četriem [mācīties], izbraukāt, pēc tam mājās esmu tā noguris, ka uzreiz aizmiegu,” stāsta Mārtiņš.
Kad Latvijas Televīzija ar Mārtiņu tikās pirms gada, viņš priecīgs stāstīja par rehabilitācijas laikā uzlabotajām roku kustībām. Krītošie betona bluķi bija tās pilnībā sadragājuši. Šī gada laikā progress bijis jau krietni lēnāks, un pagaidām Mārtiņš sapni izbraukt ar motociklu atlicis malā. Toties vasarā daudz braukājies ar divriteni. “Man vēl visi tie nervi rokām nav atjaunojušies, kreisā roka diezgan ātri nogurst pie slodzes. – Bet tu domā, kad beigsies studijas, intensīvāk atsākt rehabilitāciju? - Īstenībā darbu vajadzētu atsākt,” saka Mārtiņš.
Darbu Mārtiņš cer atrast, kad pēc pusgadu ilgajiem kursiem būs jāiet divus mēnešus ilgā praksē: “Zināšanas jau būs, it kā jau var kaut ko darīt – datorus tīrīt, remontēt, instalēt. Veikalā diezin vai [atgriezīšos strādāt]. Vairāk tās psiholoģiskās traumas dēļ, nevaru gulēt, naktī murgi rādās, arī tagad katru reizi, kad ieeju kādā ēkā, skatiens uzreiz uz tiem griestiem.”
Kad Mārtiņš vēl bija kasieris, puiša smaida un gaišā rakstura dēļ pie viņa kases vienmēr stāvēja vairāk cilvēku. Lai arī sākumā kautrīgi, arī kursos viņam izveidojušās labas attiecības ar visiem.
