Oskars Pērkons ir kaprālis, kura ikdiena paiet NBS Štāba bataljona Godasardzes rotā.
"Armija bija gana spontāns lēmums. Pirms armijas strādāju daudzos un dažādos darbos, bet pietrūka dzīvē piepildījuma. Neatradu savu.
Vienu brīdi pat strādāju trijos darbos reizē. Bet nebija tādas darba vietas, kur es gribētu augt, palikt, kurā es redzētu sevi pēc gadiem pieciem," stāstīja Pērkons.
Viens no kolēģiem darbā ieminējies par armiju, un tā Pērkons jau sešus gadus ir NBS. Viņš savu izvēli neesot nožēlojis ne dienu. Visai ātri Pērkonu dienesta ceļi noveduši līdz Godasardzes rotai, kurā šobrīd dienē ap 100 cilvēku.
"Armijā ir ļoti daudz vienību, un cilvēks var izvēlēties, kur viņš ir atbilstošāks pēc prasmēm. Godasardzes rotā pēc Alūksnes kājnieku skolas tu vari tikt jebkurā brīdī, ja tev ir vēlme," pastāstīja Rīgas štāba bataljona instruktors Andis Sakne.
Pērkons uzsvēra, ka rotā nav tikai reprezentatīva funkcija:
"Man patīk tas, ka mēs esam ne tikai reprezentatīva funkcija. Neesam tikai tie cilvēki, kas stāv pie Brīvības pieminekļa.
Mēs joprojām esam karavīri. Zinām, kā izdzīvot mežā, kā šaut un kā darīt pārējās lietas, kas saistītas ar dienestu."
Godasardzes rotas galvenie uzdevumi ir nodrošināt godasardzi pie Brīvības pieminekļa un Rīgas pils, kā arī piedalīties ārvalstu amatpersonu sagaidīšanā. Pērkons pie Brīvības pieminekļa nostāvējis aptuveni 300 stundas.
"Pirmajās simt bija tādas sentimentālas sajūtas, liels gods un prieks. Tomēr cilvēki skatās un brīnās, kā jūs tur varat nostāvēt," atcerējās Pērkons.
Tagad viņa darbs ir pavadīt un komandēt goda sargus līdz piemineklim reizi stundā. 11. novembris viņam ir svarīga diena, kas allaž dod labas emocijas un spēku nākamajam gadam.
"Šogad būšu sardzes priekšnieks pie Brīvības pieminekļa pa dienu līdz pieciem. Vakarā droši vien ar draudzeni pasēdēsim, uztaisīsim kaut ko foršu paēst un atzīmēsim. Pieliksim lentītes, mājās iededzināsim svecītes. Pavadīsim klusām, bet kā pienākas," stāstīja Pērkons.
