Cilvēks ziņu virsrakstos: Ugunsdzēsējs Rūdolfs Rags, glāba Zolitūdē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem un 11 mēnešiem.

Šis bija glābēju gads - sen nepieredzēti plūdi, jūrā atlūzuši ledus gabali, ugunsgrēks Rīgas pilī, sprādziens Stradiņos un tagad - Zolitūdes traģēdija, kurā dzīvību zaudēja arī trīs glābēji. Zolitūdes traģēdija līdz pašiem pamatiem satricināja visu Latvijas sabiedrību. Glābšanas darbos bija iesaistīti simtiem ugunsdzēsēju, mediķu, policistu un citu speciālistu. Kolēģe tikās ar vienu no viņiem - glābēju Rūdolfu Ragu.

„Kāpēc jānotiek tik lielai traģēdijai, lai saliedētu tautu?" nopūšas ugunsdzēsējs Rūdolfs Rags. Viņš ir viens no daudziem, kas liktenīgajā 21.novembra naktī glāba „Maximas" gruvešos iesprostotos cilvēkus.

Ar Rūdolfu Ragu tiekamies piecas dienas pēc Zolitūdes traģēdijas. Pāris dienu paguvis atpūsties, viņš ir atpakaļ ierindā, turklāt jau kā Rīgas reģiona pārvaldes 4.daļas komandiera pienākumu izpildītājs, jo viņa priekšnieks Valdis Dzērve bija starp cietušajiem.

Tieši no priekšnieka Rags saņēma ziņu, ka vajadzīgi papildspēki, un stundas laikā visa brīvā maiņa bijusi vietās. „Tie čaļi, kas tur strādāja, jau bija piekusuši - viņi bija nostrādājuši jau divas stundas, ar lāpstām, pārcilājot gruvešus. Tas ir ļoti smags un rūpīgs darbs, jo apakšā ir cietušie, kas var ciest vēl vairāk, ja strādā nepareizi. [Tā arī ir atbilde uz] jautājumu - kāpēc tik ilgi?! Bet iedomājieties, ka viena tā plate sver četras tonnas un vairāk. Zem tāda atbrīvot cilvēku ir ļoti sarežģīti."

Glābēju vēlme strādāt un palīdzēt bijusi tik liela, ka puišus nācies ar varu dzīt atpūsties. Ragu sarūgtina pārmetumi, ka vajadzēja pieņemt ārvalstu palīdzību - mazajā laukumā vēl papildus spēkiem vienkārši nebūtu bijis vietas: „Tur vienkārši vajadzēja pareizās rokas pareizajās vietās, un visas pareizās vietas bija aizņemtas. Viss bija noorganizēts tādā augstā līmenī, ka katra roka darīja attiecīgo darbu un labāk jau vairs nevarēja."

Rags stāsta, ka glābēji pastāvīgi vērojuši arī bīstamās konstrukcijas. Trešo nogruvumu pēc divām dienām, kurā, par laimi, neviens necieta, viņš redzēja jau televīzijā. „Es zem viņa visu nakti staigāju. Visu nakti skatījāmies, kritīs vai nekritīs, turpat strādājām, rakām zemes... Cik pēkšņi tas notika!"

Morāli sagatavots šādām situācijām nav neviens, saka glābējs. Bet tehniskā gatavība bijusi pietiekama. Rags gan apgalvo, ka arī psiholoģiski ar notikušo tiek galā: „Ir tā, ka, aizbraucot uz notikuma vietu, ieslēdzas psiholoģiskais stāvoklis - dienests. Un neinteresē vairs paša personiskās sajūtas, tās atslēdzas."

Tikai, atbraucot mājās, es sapratu, ka tā ir liela traģēdija, cik tas ir traki. Bet uz vietas strādā darba psiholoģija: ir jāglābj," saka Rags.

„Esmu bijis pārliecināts, ka dežūras laikā varu pacelt divreiz vairāk nekā ikdienā, gan morāli, gan fiziski. (..) Dienestā nevar strādāt cilvēki, kas nevar izturēt šādas lietas," saka glābējs.

Rags teic, ka dienestā attiecības ir kā ģimenē, un vislabākais psihologs ir kolēģis, kurš saprot šo darbu un kam var arī izraudāties uz pleca. Sarunas laikā vairākkārt iezvanās Rūdolfa Raga telefons - par iespējām palīdzēt cietušajiem biedriem jautā gan paša kolēģi, gan paziņas no citiem dienestiem. Starp dienestiem valda liela saliedētība, atzīst glābējs.

Nav noslēpums, ka ugunsdzēsēju algas ir zemākās iekšlietu sektorā un arī darba apstākļi daudzviet ir skaudri. Tomēr Rags par darba apstākļiem nesūdzas un arī naudu šajā profesijā neuzskata par galveno.

Galvenais ir izglābt dzīvības. Runājot par bojāgājušajiem biedriem, viņa balss aizlūst: „Protams, kaitina presē izskanējusī informācija, vai glābējiem vajadzēja strādāt tur apakšā vai nevajadzēja. Ja nebūtu viņu, nebūtu to 26 un vairāk izglābto. Vai var trīs [bojāgājušos glābējus] samainīt pret izglābtajiem? Domāju, ka nē, bet tā notika. Un mēs nedrīkstam nolaist rokas un ir jābūt gataviem nākošajām situācijām. Nedrīkst atkāpties."

Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā Rūdolfs Rags strādā jau 10 gadu. Pirmajā dežūrā bijis ugunsgrēks ar septiņiem bojāgājušajiem. Tas tikai pārliecinājis, ka jāstrādā tālāk un vairāk jāmāca par drošību.

Rags pārbauda ugunsdrošību ēkās, bet skolās un bērnudārzos vada nodarbības par drošību. Viņš ir pārliecināts, ka arī dienestam jauno kadru nākotnē netrūks: „Ir patriotisms tajos astoņpadsmitgadīgajos latviešu puišos. Lai arī viņi būtu, kā vecmamma saka, huligāni, bet visi mēs izaugam. Arī pats esmu bijis huligāns kā visi puišeļi. Domāju, ka latviešu tauta garā ir spēcīga izturēt, paciest. Patriotisms mūsu valstī strādā."

Sarunas laikā Rags vairākkārt ieminas arī par sievu un bērniem, kuru fotogrāfijas stāv blakus datoram. Lai lieki neuztrauktu, glābējs ģimenei par darbu daudz nestāsta, bet atzīst - viņu atbalsts šādā darbā ir neatsverams.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti