Sadaļas Sadaļas

Būt muižas saimniekam nav viegli un rožaini. Ciemos Oleru muižā pie māksliniekiem Zemīšiem

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā šovasar kā reģiona nozīmes arhitektūras piemineklis ir iekļauta Oleru muiža. Tajā saimnieko radoša mākslinieku ģimene Ieva un Kārlis Zemīši, kuri lēnām, soli pa solim, atjauno ēkas un labiekārto muižas dārzu, kā arī rīko kamermūzikas koncertus. Ko nozīmē būt muižas saimniekiem un to atjaunot, maksimāli saglabāt tās kultūrvēsturisko veidolu un vidi?  

Būt muižas saimniekam nav viegli un rožaini. Ciemos Oleru muižā pie māksliniekiem ZemīšiemGunta Matisone

"Varētu teikt, ka dārzs tiek veidots pietuvināts 18.–19.gadsimta ainavu dārza tendencēm," stāsta saimniece Ieva Zemīte pastaigā pa muižas dārzu, kurā jau savas korekcijas pamazām vieš rudens tuvums. "Plānojums tiek veidots, nedaudz izmantojot tās liecības, kas ir Oleru dārzā, un kompilējot kopā ar analogiem; tas, kas ir literatūrā atrodams."

Te ir arī, kā saimnieki sauc,  koku skola, kas ir dārzā atvēlēta vieta jaunajiem augiem, kuri atrasti aizaugušos muižu dārzos vai parkos.

Oleru muižas teritorijas

"Mēs arī esam ar Kārli devušies lauku studijās, jā, kas mūs arī tiešām pārsteidza pirmajā reizē, arī otrajā, jo tu vari lasīt grāmatās, vari redzēt attēlus, bet tad, kad tu reāli ieraugi to plānojumu un risinājumu lielās dimensijās... Tas bija pirms gadiem 15–20, pirmie stādi vēl no Ungurmuižas, kas bija izjaukta restaurācijas procesā, un tad no turienes nāca pirmie stādi," stāsta Ieva un Kārlis Zemīši.

"Bieži vien cilvēki arī ļoti labprāt dalās… Tagad arī pēdējais – uz koncertu ierodas cilvēks, atved maisiņu, un ir uzrakstīts, no kurienes tas nāk, kāda ir izcelsme tam augam."

Oleru muiža

Muižas aizsākums meklējams jau Livonijas laikos, bet esošais Oleru muižas ansamblis celts 18. gadsimta 80.–90.gados. 

Par to, kā sākās muižas atjaunošana, stāsta Kārlis Zemītis: "Imants Ziedonis aicināja latvju tautu glābt muižas un apzināties, ka muižas, kaut arī tā ir tāda vācu kultūras izpausme, bet tā tomēr ir Latvijas kultūrvides vērtība. Tas ir 1988. gads, mēs arī tā kā atsaucāmies, un mums likās skaista šī doma."

Muižas saimniekiem pārbaudījums bija 2000. gads, kad, var teikt, ka muižas kungu māja nodeg pat pilnībā.

"Mēs gribējām aizbēgt pēc tā ugunsgrēka, jā, (..) Bija māja un tajā vietā palika četri skursteņi, draudīgi… nu ko, ja tu nespēj ar to sadzīvot un tikt tam pāri,  nu tad...  (..) Īstenībā jāsaka paldies visiem tiem, kas bija blakām, jo tad, kad kaut kas tāds notiek, tu nesaproti, ko darīt," atzīst muižas saimnieki.

Oleru muižas ugunsgrēks

Lai veicinātu muižas kultūrvēsturiskās vides atjaunošanu, 2005. gadā nodibināta biedrība "Oleru muiža", kuras mērķis ir arī veidot dažādas  aktivitātes kultūras jomā.

"Tieši šī kultūras dzīve ir tā, kas mums palīdz, katru no koncertiem mēs izbaudām," saka Kārlis Zemītis.

"Koncerti ir tā lieta, kas tev ir jānoorganizē un jāizdara, bet pēc tam tas tevi stiprina, un tu pēc tam sēdi un raksti kaut kādu projektu par restaurāciju. Ka tas pasākums ir bijis labs un cilvēki tev tik labus vārdus pasaka, nu tas tiešām dod spēku, un tad tu ej uz priekšu. Atkal organizē nākošo koncertu un atkal tu redzi, ka to vajag ne tikai tev, bet arī citiem," piebilst  Ieva Zemīte.

Oleru muižas saimnieki Kārlis un Ieva Zemīši

Šobrīd saimniekus iegūst daudzas  muižas, un tā vien šķiet, ka tas daudziem ir prestiža jautājums, sak, "man pieder muiža". Ieva un Kārlis Zemīši gan atzīst: būt muižas saimniekiem, – tas nebūt nav tik rožaini un viegli.

"Ja cilvēks ir tikko iegādājies muižu, tas vēl nav rādītājs, jo ir zināms laiks jāpavada laukos un pie vēsturiskas ēkas, lai varētu tiešām teikt, ka šie cilvēki izturēs tur dzīvot. Tas nav vienkārši," saka Ieva Zemīte.

Kārlis Zemītis atzīst: "Lai šīs ēkas atjaunotu, uzturētu un lai tās arī būtu kā kultūras vērtības, vēsturiskas kultūras vērtības, tur vajadzīgi tiešām ļoti lieli līdzekļi. Mēs visu laiku esam tādā šaubu procesā. Jūs pie mums esat atbraukuši vasarā – vasarā ļoti skaisti, kungu mājā viss silts, viss jauki. Pienāks rudens, ziema, tur vajadzētu apkuri varbūt.

Nu nereālas pilnīgi izmaksas pie mūsu ienākumiem, un vienmēr ir lielais jautājums, kāda "mārrutka" pēc tas viss ir vajadzīgs? Tāpēc, ka tomēr ir šī  kultūras vērtība. (..)

Teiksim, ja pie jums atbrauktu radi no Amerikas, jūs taču viņus nevadātu pa Purvciemu Rīgā pastaigāt, droši vien, ka labāk aizbrauktu, nu Rundāle skaidrs, bet varētu arī uz kādu mazāku muižiņu vai dabas taku," spriež saimnieks.

Oleru muižas ārskats

"Es, piemēram, par šo vietu jau esmu lepna, emocionāli piepildīta, tas sajūsmina mani, sajūsmina citus, tad viss ir kārtībā," saka Ieva Zemīte.

"Tas, ko mēs šeit varam parādīt, tas ir lauku dzīvesveids, viens no lauku dzīves veidiem, kāds tas varētu būt šodien, 21. gadsimtā. Mēs esam ļoti dziļi iekšā tajā lauku dzīvē, kas te ir. Mēs jau astoņus gadus turam aitas.  (..) Mēs noteikti nejūtamies tā, kā muižkungi, jo to, ko mēs saprotam ar vārdu muižkungs, tas ir aristokrāts, un es varbūt teikšu tā – mēs esam atbildīgi par šo vietu, to gan es varu teikt, ka mēs jūtamies atbildīgi," piebilst Kārlis Zemītis.

Darba muižas  atjaunošanā un dārzā vēl daudz, bet šobrīd saimnieki atzīst – pati galvenā vērtība, ka muiža ir  saglabāta un veidojas par kultūrvietu.

Oleru muižas teritorijas
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt