Brīvprātīgais darbs saved laulībā divas kultūras: latviešu un gruzīnu

Kad cēsinieks Kristaps Bērziņš (28 gadi) pagājušajā vasarā pirmo reizi dzirdēja par Andželiku no Gruzijas, viņš sajuta, ka viņa ir interesanta meitene, bet nekad nedomāja, ka ar viņu tiešām satiksies. Kristaps jau trīs gadus dzīvoja un strādāja Norvēģijā, Andželika gadu kā Eiropas brīvprātīgā Cēsīs strādāja ar jauniešiem. Bet tad Kristapa ģimenē notika nelaime. Nomira vectētiņš. Kristaps atbrauca uz bērēm, pēc kurām liktenīgi iepazinās ar Andželiku - meiteni, ar kuru jau šajā jūlijā mīs gredzenus Gruzijā.

Uzreiz saprata – viņa ir īstā

“Draugi jau labu laiku man stāstīja par kādu meiteni ārzemnieci, kura Cēsīs kā Eiropas brīvprātīgā strādā ar jauniešiem, bet nedomāju, ka speciāli braukšu uz Latviju, lai iepazītos. Tā sagadījās, ka nomira vectētiņš. Braucu uz bērēm, un pēc tām notika arī liktenīgā iepazīšanās,” savu mīlasstāstu Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrai atklāj Kristaps Bērziņš.

Kristaps līdz šim neticēja mīlestībai no pirmā acu skatiena. Viņš domāja, ka ar viņu tādas lietas nevar notikt. Bet kur nu! “Kad pirmo reizi satiku Andželiku, pirmo reizi dzīvē piedzīvoju momentu, kad sirdi pārņēma pārliecība – Andželika ir mans īstais cilvēks. Uzreiz viņā iemīlējos,” atceras Kristaps. Starp pirmajiem sarunu tematiem, par kuriem abi pļāpāja, bija saikne ar Latviju, vispārīgās intereses, dzīves uzskati. “Uzzinot par Andželiku arvien vairāk un vairāk, un redzot, ka mums ir kopīga ticība uz Jēzu, manas sajūtas arvien vairāk pastiprinājās,” stāsta Kristaps.

Pēc dažām dienām, kuras vectēva bēru dēļ pavadītas Cēsīs, Kristaps atgriezās Norvēģijā, bet domas visu laiku atgriezās pie Andželikas. Izrādās, Andželikai bija tāpat, bet par to puisis uzzināja krietni vēlāk. Īsajam iepazīšanās brīdim sekoja garas sarakstes un telefonsarunas, izmantojot mūsdienu mobilo tehnoloģiju iespējas. Kristaps uzaicināja Andželiku ciemos pie sevis uz Norvēģiju. Viņa uzaicinājumu pieņēma un atbrauca. Andželikas Eiropas brīvprātīgā darba projekts jau bija beidzies, un viņa bija atgriezusies Gruzijā. “Gaidot viņu ciemos, sapratu, esmu iemīlējies. Divus mēnešus domāju tikai par Andželiku. Mūsu satikšanās nebija nejauša!” tā Kristaps stāsta par brīdi, kurā apzinājās, ka tiešām ir iemīlējies.

Mīlestība ir izvēle un došana

Ko Kristapam nozīmē īstā mīlestība? Kā tā ir, viņaprāt, raksturojama?

“Mums abiem ar Andželiku ir līdzīga izjūta par to, kas ir mīlestība. Man tas ļoti daudz nozīmē, ka abi līdzīgi sajūtam mīlestību.

Mīlestība – tas ir dot otram pašu labāko, negaidot neko atpakaļ. Mīlestību apvij degsme un sajūtas. Kad degsme norims, tad mīlestība būs vairāk kā izvēle. Pašlaik to izjūtu arī kā izvēli, ko iedrošina sajūtas pret cilvēku. Tas ir tik skaisti, ne tikai izvēlēties dot otram pašu labāko, kas ir manī, bet arī sajust degsmi par viņu,” skaidro Kristaps.

Sapnī saņem apstiprinājumu ģimenes veidošanai

Kristaps sarunas laikā vairākkārt uzsver, ka ir ticīgs cilvēks un parasti, pirms savā dzīvē pieņem svarīgus lēmumus, viņš tos apspriež ar Dievu. Tā arī šoreiz - pirms paša dzīves būtiskākā lēmuma par ģimenes veidošanu un visas atlikušās dzīves kopā pavadīšanu ar Andželiku viņš lūdza padomu Dievam. “Dievs man atbildēja ar iedrošinošu sapni. Naktī redzēju, kā bildinu Andželiku un cik viņa priecīgi pieņem bildinājumu,” atceras Kristaps.

Bet tā gluži nebija, ka viņš uzreiz nākamajā dienā arī ķertos klāt bildināšanai. Kristaps zīmīgo sapni redzēja vēl draudzēšanās posmā, pašā attiecību sākumā. Viņš bija nolēmis Andželiku iepazīt tuvāk. Kristapam bija svarīgi saprast, kā Andželika redz savu dzīvi, ko viņa tajā vēlas sasniegt, kas viņai ikdienā ir svarīgi. “Gribēju saprast, vai varam atlikušo ceļu iet kopā. Protams, runājot par šīm tēmām, Andželikai neko par savu nodomu precēties nestāstīju. Ļoti īsā laikā sapratu, ka spēju Andželiku iztēloties par savu sievu,” savās pārdomās dalās Kristaps. Viņš bildināja Andželiku Ziemassvētkos. Kāzas notiks jūlijā nākamās sievas dzimtenē – Gruzijā. 

Starp abiem vairāki tūkstoši kilometru

Līdz kāzām pāris nolēmis dzīvot katrs savā valstī – Kristaps Norvēģijā, Andželika Gruzijā. Bet attālums abiem nav šķērslis. Pēc apmēram pusotra mēneša Andželika uz 30 dienām atbrauks ciemos pie Kristapa uz Norvēģiju. Ja izdosies, uz Gruziju aizbrauks arī Kristaps. Tikmēr katrs pabeidz iesākto un kopīgi gatavojas kāzām. “Nākotnē Andželika gribētu strādāt bērnudārzā, es gribētu kļūt par skolotāju vidusskolā. Paralēli tam esmu snovborda instruktors,” nedaudz tālāku nākotni pēc kāzām ieskicē Kristaps.

Kā tas nākas, ka viņš pašlaik savu ikdienu pavada Norvēģijā, nevis Latvijā? Izrādās, Kristaps ir viens no tiem jauniešiem, kurš savulaik izmantojis “Erasmus+: Jaunatne darbībā” programmas iespējas un kā Eiropas brīvprātīgais gadu strādājis Norvēģijā. Pat vēlme izmēģināt Eiropas brīvprātīgo darbu abiem bija vienāda! Kristapam projekta laikā bija iespēja strādāt kādā draudzē Norvēģijā, kurai bija projekts – kafejnīca ielu jauniešiem. Kafejnīcā strādāja dažādu valstu brīvprātīgie, kuru pienākums bija veidot kafejnīcā ģimenisku atmosfēru. Tādu, lai ielu jaunieši vēlētos uz to nākt. Eiropas brīvprātīgā gads pagāja ļoti ātri. Tad uz īsu brīdi Kristaps kā brīvprātīgais strādāja Spānijā, tad atkal atgriezās Norvēģijā.

Tad Kristapam priekšā bija nākamā izvēle – atgriezties Latvijā vai palikt Norvēģijā? “Vēlos turpināt studijas. Izpētīju, kādas ir studiju iespējas Latvijā, un saprotu, ka augstākā izglītība ir ļoti dārga. Latvijā to nevaru atļauties. Norvēģijā tā ir bez maksas, tikai jāiemācās norvēģu valoda," stāsta Kristaps. Tieši to viņš arī pašlaik dara – mācās norvēģu valodu, lai drīzumā uzsāktu studijas. Viņam Norvēģijā ir izdevies atrast pastnieka darbu. Ar nopelnīto pietiek gan rēķiniem, gan arī sanāk iekrāt paša kāzām. Kur Kristaps ar Andželiku dzīvos pēc kāzām? “Pagaidām izskatās, ka tuvākos gadus dzīvosim Norvēģijā. Ja kaut kas mainīsies, pārcelsimies uz Latviju,” teic Kristaps.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti