Panorāma

Londonas latvieši pulcējas Ziemassvētku dievkalpojumā

Panorāma

Panorāma

Brāļu Grīnbergu skanīgie Ziemassvētki

Brāļi Grīnbergi: Muzicēt vieglāk, kad blakus ir brāļi

Viņiem ir saikne – viņi viens otru jūt! Tā par saviem dēliem saka mamma Dace Grīnberga. Pirms diviem gadiem Kārlis, Ansis un Miķelis izveidoja sitaminstrumentu grupu “Brāļi Grīnbergi”. Kopā muzicējot, viņi šajā laikā guvuši panākumus ne tikai pie mums, bet arī ārpus valsts robežām.  

Grīnbergu ģimene LTV sagaida savā darbnīcā – mamma darbojas pie stellēm, tētis spēlē leijerkasti, bet brāļi – uzticīgi pie saviem instrumentiem. Un vienā no plauktiem aiz albuma paslēpusies arī ģimenes mīlule – kaķene Pika.

Tā ir vieta, kur viņi visi kopā pavada ļoti daudz laika - vecāki auž un šuj, bet brāļi, kad vien var, spēlē.

 “Viss jau sācies ir tad, kad Kārlis bija pavisam mazs. Kārlis mācījās rāpot, pārvietoties pa māju. Un bija varen labs mērķis, uz kuru tiekties – tās bija vectētiņa bungas,” atceras mamma Dace.

“Bija, kur pieķerties, kur piecelties un tad vēl, kad uzsita, tad viņš skanēja!”

 “Tad Ansis pievienojās. Tad viņi kādreiz divatā kaut ko uzspēlēja. Un Miķelis – pats par sevi saprotams!” saka Dace.

Kārlim ir 16, Ansim – 13, bet Miķelim – 8 gadi. Brāļi kļūst arvien pazīstamāki – viņus regulāri aicina uzstāties mazākos un lielākos pasākumos visā Latvijā. Puiši atzinību guvuši arī pasaules mērogā, piemēram, šovasar pasaules talantu olimpiādē Holivudā viņi ieguva vairākas zelta medaļas.

“Bija milzīgs gandarījums, un mēs bijām lepni, ka mēs varējām aizstāvēt Latviju šāda mēroga pasākumā,” atzīst Kārlis.

Uz jautājumu par satraukumu, kad bija jākāpj uz tās skatuves un jāspēlē, Ansis saka:  “Spēlējot vienam ir satraukums, bet, kad blakus ir brāļi, tad viss iet, kā tam būtu jāiet!”

Arī Miķelis piekrīt, ka vieglāk spēlēt ar brāļiem kopā. 

Ja vienam būtu jāspēlē, “tad būtu tā baigi liels satraukums, nevis tāds maziņš, kā ar brāļiem”.

Izskaidrojums puišu muzikalitātei un ritma izjūtai nav tālu jāmeklē – mamma Dace spēlē kokli, puišu omīte akordeonu, vectēvs sitamos instrumentus. Tētis Gatis vien nosmej, ka ir vienīgais ģimenē, kurš nepazīst notis, tāpēc viņam ir leijerkaste. Brāļi pārvalda marimbu, bungas un perkusijas.

Miķelis atklāj, ka visgrūtāk, spēlējot bungas, ir “uzsist tā baigi ātri – sešpadsmitdaļas”. 

“Ir bijis tā, ka publika ir tik laba, ka aiziet tādā azartā, ka sāk spēlēt pārāk stipri un bijis tā, ka saplīst gan vālīte, un ir arī saplīsis marimbas taustiņš. Mēs jau 3 taustiņus esam mainījuši!” stāsta Kārlis.

Vecāki atzīst, ka visgrūtāk ir tad, kad jādodas uzstāties ārpus valsts, – lielie instrumenti jāizjauc, jāsapako, jādomā, kā tos pārvadāt.

 “Mēs esam priecīgi, ka mums ir kāds, kas mūs var tik ļoti atbalstīt. Un mēs vienmēr zinām, ka vecāki palīdzēs, ka viņi noorganizēs laikus, kad mēs pamēģināsim. Bez vecākiem mēs noteikti nebūtu bijuši Amerikā, nebūtu bijuši Izraēlā,” saka Kārlis.

 “Tas ir kopējs ģimenes hobijs, jo mēs vienmēr esam kopā uz visiem pasākumiem, mēs braucam kopā, nesam instrumentus kopā. Tā ir kopā būšana,” uzsver tētis Gatis.

Un šī acīmredzami ir viena no ģimenes būtiskākajām vērtībām. Ne velti uz darbnīcu ik dienas līdzi dodas pat kaķis.

“Ir gadījies, ka kaķis te lec un skrien pāri un visādi ir gājis..” atzīst Kārlis.  

Ziemassvētkos brāļi ar vecākiem kā ik gadu dodas pie omītes un vectētiņa, lai skaisti pavadītu svētkus un visi kopā, vēl plašākā ģimenes lokā, pieskandinātu māju ar dzīvu mūziku.  

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti