Īpašās pārraides

Baltijas ceļa laikā LTV noskaņojums bija brīnišķīgs! Atminas operators Māris Jurgensons

Īpašās pārraides

LTV komunikāciju inženieris: Baltijas ceļā sajūtas bija kā čempionu kausā

Baltijas ceļu izjūtu caur uzfilmēto. LTV redaktors Gunārs Dūzis atminas tā laika darba dienu

Baltijas ceļu izjūtu caur uzfilmēto. LTV redaktors Gunārs Dūzis atminas tā laika darba dienu

Baltijas ceļu pirms 30 gadiem vēroja, filmēja un tajā piedalījās arī Latvijas Televīzijas (LTV) darbinieki, kuri joprojām strādā šeit. Baltijas ceļa 30. gadadienas priekšvakarā sarunājamies ar LTV Ziņu dienesta redaktoru Gunāru Dūzi.

Gunārs Dūzis pats Baltijas ceļā nepiedalījās. Viņam bija jāstrādā. Gunārs norāda, ka redakcijā tajā dienā “bija vispārēja rosība”: “Visiem viss bija skaidrs – ka ir jāfilmē, tas ir vajadzīgs vēsturei.”

Viņš uzskata, ka īpaši svarīgs tolaik bija tieši operatoru darbs. Viņam nav bijušas bažas par to, ka operatoriem kāds varētu traucēt filmēt, tomēr vēlāk radušās bažas par to, ka kādam tas, ka Baltijas ceļš ir filmēts, nav paticis, “jo daudz kas ir pazudis”.

“Kādam varbūt to vajadzēja, lai viss nesaglabātos,” spriež pieredzes bagātais redaktors. 

“Toreiz man bija tāds nedaudz rūgtums, ka es neesmu tur tajā ceļā, jo es biju darbā. Bet tā jau bija mūsu darba specifika. Un arī tagad – notikumos jau mēs paši nepiedalāmies, bet mēs tos atspoguļojam, filmējam, pēc tam atstāstām,” nedaudz skumīgi secina Gunārs.

Atminoties to laiku profesionālajā dzīvē, viņa atmiņā palikusi spilgta epizode no 1988. gada. Toreiz augstu stāvošām amatpersonām varēja zvanīt tikai ziņu redaktori vai producenti. Kad igauņi bija izveidojuši savu Tautas fronti, bija skaidrs, ka jānoskaidro, ko par šādu procesu Latvijā teiktu kompartija. “Igaunija bija izveidojusi Tautas fronti un mums nebija vēl, Sajūdis arī nebija, un bija nepieciešama intervija. Man liekas, viņš bija ideoloģijas nodaļas vadītājs, un es kā producents zvanīju šim cilvēkam, un viņš man atbildēja. Man liekas, toreiz

viņš teica “biedri Dūzi”, nevis “Dūža kungs”. Un viņš teica – kāpēc jūs domājat, ka arī mums vajag Tautas fronti? Viņš nepiekrita intervijai.”

Šis piemērs raksturo vispārējo tā laika atmosfēru – vara nevēlējās ticēt Atmodas iespējamībai, taču process jau bija sācies, “domas brīvība”, kā to dēvē Gunārs, dominēja pār reglamentiem un noteikumiem.

“Toreiz man likās, ka tas ir mēģinājums kaut kam nopietnākam, ka būs nepieciešama vienotība tad, kad notiks kaut kas nopietnāks, kad būs kāda agresija vai kas,” tālaika sajūtas raksturo Gunārs, “un es sapratu, ka tas mēģinājums ir izdevies – ka mēs spējam saorganizēt šādu vienotību visām Baltijas valstīm, ka mēs nebaidāmies ne no kā. Es tur nebiju, bet man likās, ka mana vieta arī tur būtu, ka man atrastos viens mazs pleķītis, kur nostāties. Tā sajūta, kas man varētu būt, stāvot Baltijas ceļā – tagad es to izjūtu, skatoties tos vēsturiskos materiālus, vēsturiskos kadrus, tāpēc es saprotu, ka

svarīgs bija operatora darbs – nofilmēt to patiesumu. Man liekas, ka tas viss ir patiesi, jo es izjūtu, skatoties šos kadrus, ka es arī tur esmu un tā tas arī notika.”

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti