„Tagad dzīvoju ar bērniņu šeit. Bet nu ir doma, ka drīzumā, kad viņam būs dārziņš, tad atpakaļ uz Latviju braukt. [..] Sākumā jau mēs šeit strādāt sākām, atbraucām 2011. gadā uz šejieni, protams, kā jau visi saka, labākas dzīves meklējumos. Bet labāk tomēr ir mājās nekā šeit, bet - kā ir tā, ir.
Es atceros, ka bija tāds moments - bija tāda liela māja, ko viņi nojauca, kas laikam bija krievu laikos domāta. Un pa televizoru rādīja to māju, kad uzspridzināja tepat kaut kur Latvijā. Bet tas vienmēr tā palicis atmiņā, ka mamma ar tēti skatījās pa televizoru un viņiem pilnīgi asaras acīs bija.
4. maijs - man tas vienkārši asociējas ar bērnību, jo šeit es viņu tā īpaši nesvinu, vienkārši svinu savu dzimšanas dienu. Bet bērnībā man pie mājas bija tāds kāts, kur karogu spraust iekšā, un tad vienmēr, kad no rīta es pamodos, es neatceros, vai tad bija jāiet uz skolu vai nebija, bet vienmēr tai vietā karogs bija iesprausts, un tad es jutos tā īpaši, kad sapratu, ka ir mana dzimšanas diena un arī valsts svētki. Tāda forša sajūta bija.
Mammai jau, protams, tā [mana dzimšanas] diena tika pavadīta slimnīca. Neviens jau nedomāja, negaidīja, ka tas notiks tieši tajā dienā. Bet tieši tad, kad tas notika tajā dienā, neviens jau nebija spējīgs paredzēt, ka tā ir Latvijas dzimšanas diena, [neatkarības] pasludināšanas diena. Vairāk jau bija tā, ka viņi domāja par to, ka piedzims meita. Bet pēc tam, kad nāca gadiņš divi, viņi piedomāja pie tā, ka tas ir tā īpaši, ka ir kopā ar Latviju svētki. (..)”
