"Alvi, karš ir sācies"

"Esmu Latvijas pilsonis. Līdz 18 gadiem dzīvoju Krāslavā. Gan dzīvoju, gan mācījos arī Daugavpilī. Pēc tam kā daudzi citi jaunieši aizbraucu no Latvijas," stāsta Alvis. "Izbraucu ļoti sen. Diemžēl tā gadījās, ka nebija, ar ko runāt latviski. Bet tagad esmu atpakaļ un, pateicoties maniem draugiem, valoda nāk atpakaļ.  Atcerējos."

"Biju precēts ar ukrainieti. Un pirms Lielā kara dzīvoju Kijivā jau divus gadus. Un tad pēkšņi 24. februārī sākās karš. Es pamodos ap 5 no rīta no sprādzieniem," Krievijas iebrukuma pirmās dienas atceras Alvis. "Es strādāju vienā no centriem, kur sagatavoja un trenēja miesassargus un speciālistus privātām militārajām kompānijām. Pirms tam es neko nemācēju. Visu iemācījos tur un pēc tam palīdzēju instruktoriem. Un pirmajā dienā piezvanīja mani kolēģi no darba un saka, nu, Alvi, karš ir sācies. Mēs pie tevis tūlīt atbrauksim. Un mums ir daudz darba. Ir jāaizstāv Kijiva un mūsu cilvēki. Tā sākas manas pirmās kara gaitas. Pēc kāda laika es iestājos brīvprātīgo formējumā, mēs vēl bijām Kijivā.. tur arī cīnījāmies. Pēc tam apklusa mazliet, kad krievus izsitām no Kijevas apgabala."

Alvis nolēma, ka jāpiesakās oficiāli cīnīties Ukrainas armijas rindās. Viņš dien 101. Aizkarpatu kājnieku brigādē.

Sekundes un milimetri

"Ilgu laiku esmu dienējis izlūkos. Ko es darīju tur.. mēs daudz staigājām tuvu Krievijai, un dažreiz mazliet tālāk. Vācām informāciju. Pēc tam informācija padota tālāk uz štābu. Vai artilēristiem. Tad citi puiši strādā. [..] Neilgi pēc mana ievainojuma gūšanas mūs pārvietoja uz citu apgabalu. Un es kļuvu par ložmetējnieku snaiperu vadā. [..] Daudz labu kvalitatīvu operāciju uz Krievijas robežas, kur nepamanīti varēja viņus novērot diezgan ilgu laiku. Izmantojām arī dronus un uzņēmām vairāk nekā 40 minūšu garu materiālu, izsekojām viņu bruņutransportierus – kur viņi ved cilvēkus, kur viņi glabā munīciju.."

Alvis skaidro, kāpēc sauc tās par kvalitatīvām operācijām: "Jo mēs bijām nepamanīti. Izlūkiem tas ir ļoti svarīgi. Tev ir ļoti klusiņām jāaiziet uz vietu X, jāizdara tas darbs, jāpaņem informācija un tāpat klusiņām jāatnāk uz mājām. Uz bāzi."

"Grūti, diezgan baisi, jo tu ej un nezini, un nesaproti, ko tur var gaidīt," viņš atzīst. "Pavisam sveša teritorija. Tev ir jāuzmanās no mīnām, tev ir jāuzmanās no ienaidniekiem, no droniem, [..] tas ir diezgan lēni.

Tā nav pastaiga pa mežu. Tas var vilkties stundām un stundām. [..] viss jāizrēķina līdz sekundēm.

Viens no maniem instruktoriem ir teicis tā, ka svarīgas ir nevis minūtes un centimetri, bet sekundes un milimetri. Izlūkiem tas ir ļoti svarīgi. Sekundes un milimetri."

Divas dienas atcerēšos visu mūžu

Tās divas dienas atcerēšos visu mūžu – saka Alvis, un sāk stāstīt, kā viņu smagi ievainoja: "Mums vajadzēja samainīt cilvēkus vistālākajā novērošanas postenī. Viņi bija gandrīz jau ielenkti. Bet mums tik un tā bija jāizdara savs darbs. Pirmajā dienā to nevarēja izdarīt, jo tur bija ļoti smagas kaujas. Un tad agri no rīta – piecos – mēs iznācām uz to vietu. Un diemžēl nevarējām nonākt punktā X, jo diemžēl tur jau mūsu puiši bija ... likvidēti. Un mēs uzrāvāmies uz sprostuguni un uz ienaidnieka snaiperu komandu. Rezultātā ļoti labs draugs gāja bojā. Trīs bērnu tēvs, ļoti gudrs cilvēks .. mēs ieņēmām mūsu pozīciju uz 180 grādiem, jo gandrīz no visām pusēm bija ienaidnieks. No paša rīta līdz pusdienām bija kaujas. Ienaidnieki bija 25–55 metrus no mums. Bija pauzes 5–10 minūtes un tad atkal... Tad viņi saprata, ka mūs izsist nevar, un tad sākās ļoti smaga artilērijas un mīnmetēju apšaude. Tas arī nelīdzēja, tāpēc viņi aizsūtīja dronu. Un beigu beigās drons uzmeta lādiņu, apmēram 50 centimetrus no manis, un tā ieguvu ievainojumu.  Šķembas.. visa labā puse man ir pilna ar šķembām. Tad, kad mani evakuēja puiši, arī vēl dabūju vienu šķembu kājā no mīnmetēja apšaudes. Otrā dienā mani draugi no mūsu bataljona notrieca ienaidnieka dronu. Savāca to un izņēma atmiņas karti, un skatoties to video, redz – mūsu draugs Alvis. Latvietis. Un aizsūtīja man to video."

"Es ļoti pateicos savai komandai, saviem puišiem. Tur visu laiku bija apšaude. Daudz cilvēku tika ievainoti. Mediķi arī. Un tie cilvēki, kuri man palīdzēja un vilka, arī tika ievainoti pēc tam," turpina Alvis. "Tas jau bija otrais ievainojums, kad mani vilka, un es sapratu, ka trešo es nepārdzīvošu.

Es atceros, mani vilka un mazliet pakustināja manu bruņuvesti, un es atceros, ka ļoti siltas asinis sāka tecēt pa manu muguru, pa kājām. Sajūta bija tāda, ka nu vēl mazliet un viss .. gals."

Visi karavīri grib dzīvot

Latvijā viņš ieradies uz pāris mēnešiem, lai sadziedētu rētas, lai ārsti palīdzētu atjaunot kustības kājā un mazinātu sāpes.

"Mana daktere saka, – o, tu esi no Latvijas, rekur, te ir programmas Latvijā, varam tevi aizsūtīt. Ukrainā zina, ka Latvijā ir labi speciālisti. Ļoti laba aprūpe, tehnoloģijas, ievainotiem palīdz," stāsta Alvis. "Ļoti baisi ... visi grib dzīvot, nav tādu cilvēku, [kas] ne no kā nebaidās. Ja viņš nebaidās, viņš ir nenormāls. Visi karavīri grib dzīvot. Visi grib pie savām ģimenēm. Bet tik un tā tu dari.. tava valsts ir apdraudēta. Gan ukraiņi, latvieši, Baltijas valstis, ir daudzi cilvēki, kuri atceras, kas ir okupācija, bija aizsūtīti uz Sibīriju. Viņi ļoti labi atceras, kas tas ir. Mums, Latvijā vēl jācīnās ar to PSRS mantojumu. Diemžēl te daudzi dzīvo, bauda Latvijas pilsonību, bet domā par Putinu un Lukašenko."

Es nekad nestāvēšu malā

"Viena daļa no mana sirds vienmēr būs Ukrainā, un viena daļa no sirds būs Latvijā. Mani radi un vecāki, mana mamma pirmās 3–4 dienas nezināja vispār neko. Pēc kāda laika es pastāstīju. Protams, viņa uztraucās un bija šokā," turpina Alvis. "Ieraudzīju, ko Krievijas armija atstāj pēc sevis.  Un es to nekad neaizmirsīšu. Es vienkārši nevarēju stāvēt malā. Un es nekad nestāvēšu malā.  Man tas karš vēl nav beidzies. Ja pirms mēneša es vēl nebiju izlēmis. Tagad es jau esmu izlēmis – jā, es atgriezīšos atpakaļ pie saviem puišiem, draugiem un, cik vēl spēšu – karošu.  Es smejos, es visiem saku – man ir ievainojums no labās puses, tagad vajag no kreisās un tad būs simetriski."

Bez melnā humora var sajukt prātā – saka Alvis.

"Es tur neeju, lai dabūtu medaļu vai pateicību. Man ir cits mērķis. Man iekšā ir liels gandarījums. Es esmu ļoti pateicīgs, ka esmu joprojām dzīvs un spējīgs tālāk to darbu darīt un glābt cilvēkus, un cīnīties pret ļaunumu," viņš uzsver. "Es droši varu pateikt, ka drīz tas karš nebeigsies. Un es ļoti gribu, lai tas karš, tas mēris, neizplatītos uz citām valstīm. Es domāju, kamēr karš ir Ukrainā, Krievija nevarēs karot divās frontēs. Es tam ticu un gribu ticēt."