"Es nesen atbraucu no LIGNA, pasaulē lielākās kokapstrādes izstādes, un ļoti varu salīdzināt, kā es jutos tur pirms 20 gadiem, kad es brēcu, izejot ārā no tās izstādes... Es pavisam nopietni raudāju, jo man bija mazvērtības komplekss, es nevarēju izturēt to, cik pasaule ir attīstījusies ražošanas jomā un cik mēs esam zemā līmenī.
Šobrīd, maija vidū atgriežoties no izstādes, es sapratu, ka tik traki jau nav, mēs jau vairs tik daudz neatpaliekam, un es ar prieku, gandarījumu un lepnumu gāju pa izstādi, un skatījos vēl lietas, ko mums vajadzētu uzlabot. Nav ko baidīties, jāiet uz priekšu," vērtēja Jānis.
Lai gan pagājuša gadsimta 90. gados gandrīz katrā Latvijas pagastā bija vairākas zāģētavas, tagad lielākā daļa no tām darbu beigušas, bet Jānis var lepoties, ka viņa uzņēmums strādā ar pietiekamu atdevi, lai algotu darbiniekus un ieviestu modernas tehnoloģijas.
Uzņēmējs pats izaudzis Talsu novada Laucienes pagastā un ir pateicīgs saviem vecākiem, pēc tautības poļiem, ka izaudzinājuši viņu par īstu Latvijas patriotu. Jāņa vecāki uz Latviju savulaik pārcēlās, lai atrastu darbu.
"Mamma bija ļoti pragmatisks cilvēks. Viņa teica, ka viņa ir paņēmusi šujmašīnu un ar kājām atnākusi uz Talsiem. Viņa Latvijā ienāca pēc Otrā pasaules kara, bet dziedāja man latviešu šūpuļdziesmas, mācīja latviešu tautasdziesmas. Latviskā garā es esmu izaudzis, un tas man deva arī tādu impulsu dzīvē kļūt par īstenu latvieti. Tad, kad nāca Latvijas neatkarība, man gribēja pielikt klāt kādu no vecāku tautībām, bet es teicu – tā nebūtu pareizi. Tomēr Latvijas patriotisms, Latvijas mīlestība ir daudz svarīgāka nekā tautība pasē," atklāja Jānis.
Neatlaidība un cīņasspars – vārdi, kas Jāni raksturojuši visu viņa dzīvi. Lai gan Laucienes pagasta skolotājas par jaunieša spējām bijušas skeptiskas, vēlāk viņš profesionāli tehnisko vidusskolu absolvēja ar izcilību un kļuva par plaša profila mehanizatoru, traktoristu.
"Pabeidzot skolu, sāku braukt uz liela, liela traktora, ko sauc "T-150". Nobraucu laikam kādus divus vai trīs mēnešus, izkāpu no traktora, skatījos uz tiem lielajiem riteņiem un sev teicu: "Jāni, tu tiešām visu mūžu gribi braukt ar to traktoru?" Nē, kaut kas ir jādara, nevar tā. Tad es aizgāju un pabeidzu Kandavas tehnikumu. Nāca jau 80. gadu beigas, 90. gadi, sākās visas kooperācijas un pārējās lietas. Tad sākām ar koku ņemties un komplektēt koka detaļas," stāstīja Jānis.
Neilgi pēc tam viņš neklātienē absolvēja Jelgavā Lauksaimniecības universitāti un ieguva izglītību kā kokapstrādes tehnologs. Jānis joprojām ir gandarīts, ka to paveica, jo, viņaprāt, tieši uz izglītības pamata un bāzes veidojas cilvēka karjeras attīstība.
"Tas ir ļoti svarīgi, ka tu tomēr proti profesionālās lietas dziļāk, nekā tas būtu virspusēji. Jāmācās ir nepārtraukti. Tieši tāpat kā dakterim un skolotājam, arī uzņēmējam ir jāmācās nemitīgi," uzsvēra Jānis.
Pēc darba privātā uzņēmumā, kas nodarbojās ar koka detaļu komplektēšanu, Jānis ar domubiedriem nolēma "mesties kopā" un veidot savu akciju sabiedrību. Nosaukums "Ingrid D" ir par godu vācu partnerei Ingrīdai. Tagad no astoņiem sākuma uzņēmuma īpašniekiem Jānis ir palicis vienīgais.
Grahoļsku ģimenē aug četri bērni, no kuriem divi strādā tēva uzņēmumā, bet Jāņa sieva Dace darbojas uzņēmuma veikalā Talsos. Uzņēmējs uzsvēra, ka ne reizi nevienam bērnam nav uzsvēris, ne kādā skolā iet, ne kur strādāt, bērnu interese par kokapstrādi ir radusies dabiski. Ģimene, viņaprāt, ir visa pamatā, un arī uzņēmumā ģimenes sajūta un darbinieku labsajūta ir viens no Jāņa mērķiem.
"Pats svarīgākais visā uzņēmumā ir cilvēks, un ar šo pozitīvo mikroklimatu saglabāt ticību cilvēkos, ka mēs darām darbu, kas rada gandarījumu, ir ļoti svarīgi. Es ar katru cilvēku cenšos vismaz reizi nedēļā aprunāties un dot viņam pozitīvu emociju lādiņu. Mēs esam kā viena ģimene, un tam pierādījums ir tas, ka pie mums strādā cilvēki vairākās paaudzēs, kas šeit kā mazi bērni nāca vecākiem līdzi un tagad paši šeit strādā. Mums tās kadru mainības ir maz," lepojās Jānis.
