"Vispirms bija vietvārdu talka. Reģistrēju savā apkārtnē esošos vietvārdus. Man sanāca nedaudz pāri piecdesmit. No tā, ko māmiņa stāstījusi bija. No tā, ko pati uzzināju," mežvidiete Ilga Rudoviča pārliecināta, ka vietvārdi lielākoties ir vietējo cilvēku izdomāti un tie ļoti reāli atspoguļo kādu notikumu vai parādību.
"Manu māju apkārtnē ir Cūkas purvs, Apaļais gabaliņš, Koļkas purvs, Peisa, ir Kula sēta. Dažnedažādi tie nosaukumi."
Pērnā gada februārī Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts aicināja visu Latvijas novadu iedzīvotājus piedalīties Apvidvārdu talkā, reģistrējot apvidvārdus interneta vietnē. Ilga Rudoviča nolēma aktīvi iesaistīties arī šajā pasākumā, jo, viņasprāt, apvidvārdi Latgalē glabā ziņas par kultūru un sadzīvi, kā arī parāda pagasta īpatnības.
"Veselu gadu reģistrējos un rakstīju apvidvārdiņus. Paši no sevis tie vārdi nāca. Arī tādi, ko māmiņa bija stāstījusi. Jautāju kaimiņiem, cilvēkiem savā pagastā prasīju, ko tas nozīmē, un rakstīju. Pirmais vārdiņš, ko ierakstīju, bija – kvarta. Kvarta savulaik vecai mātei bija liela krūze. Tas bija kvatro, ceturtā daļa no litra. Pēdējais vārdiņš, ko ierakstīju īsi pirms brauciena uz Rīgu uz noslēguma pasākumu, kad laukā bija sniegputenis, vējš, pēkšņi man ienāca prātā, kā tad māte šo dabas parādību sauca. Un viņa teica – "viejputenis", ne sniega, bet vēja putenis.
Man ir burtnīca, kurā dienā vairāk, kurā mazāk vārdu ierakstu, un rezultātā gada laikā man sanāca 505 vārdi."
Februārī, atzīmējot valodnieka Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienu, kā viena no čaklākajiem apvidvārdu reģistrētājiem Ilga Rudoviča tika pieaicināta uz talkas noslēguma pasākumu Rīgā. Sieviete atzīst, ka iepriecināja "vien doma par to, ka es nebūt neesmu vienīgā, kam sāp sirds par savu dzimto vietu un valodu".
"Latgales puse vispār bija ļoti aktīva. Visvairāk apvidus vārdu bija savākusi sieviete no Feimaņu pagasta. Tur bija tūkstošos. Es tur nestāvu klāt. Bija Viļāni, bija Nautrēni, un sanāk tā, ka pat blakus pagastos kaut vai to pašu ēdienu sauc savādāk. Mēs sakām "pameikstīs pīns", bet kaimiņu pagastā turpat saka "sipisnīks". Ēdīsi pankūkas ar sipisnīku? Ar ko? Vai tie paši kartupeļi.
Tur, kur māmiņa dzimusi, tie ir Otrie Mežvidi – tur saka "uļbiki", bet pie mums – "buļbys". Pasākumā, kad ieklausījāmies tajos vārdos, kā tur Kurzemē runā, tur vispār nevar saprast. "Bimberaks" – tas ir sirsenis, izrādās. Tas tik jocīgi skan."
Ilga Rudoviča atklāj, ka ir ieinteresēta saglabāt latgaliešu valodu, skanīgos apdzīvoto vietu, dabas objektu nosaukumus un apvidvārdus savā dzimtajā Mežvidu pagasta pusē un tāpēc nu jau 12 gadu garumā aktīvi pēta un arī pieraksta savas izjūtas, domas un atklājumus.
"Man tā ir savu senču, savu piederīgo piemiņas saglabāšana.
Man ir palaimējies, ka tagad jau daudzus, laikam 30 gadus, dzīvoju mājā, kur es izaugu – savā tēva mājā, un man uz katra soļa ir tās atmiņas. Es atceros, kādi bija ozoliņi, kad tēvs tos iestādīja, kad es biju maziņa. Tagad man ir pāri sešdesmit, un es esmu augusi un dzīvi izdzīvojusi, un arī tie kociņi ir izauguši. Tāpēc tas ir svarīgi. Cilvēki aiziet mūžībā, bet gribas, lai kaut kas paliek."
Aizvadītā gada laikā Apvidvārdu talkā reģistrēti 15 tūkstoši vārdu, ko iesūtījuši cilvēki no dažādiem Latvijas novadiem. Tostarp arī no Latgales.
