Emīlijas kristības ir viens no saviļņojošākajiem notikumiem ciemā, kas ierauts karadarbībā. Vienmēr kara apstākļos tik mierīgā Sarmīte staro un smaida.
"Ar šo ģimenīti iepazinos, esot šeit, Ukrainā, jo es palīdzu kā mediķe ne tikai karavīriem, bet arī visam ciematam," pastāstīja Sarmīte.
Emīlijas ģimene ir Sarmītes saikne ar visiem ciemata iedzīvotājiem. Viņi rūpējas arī par tik vienkāršu lietu kā maltīti, ko Sarmīte nereti izlaiž, jo ir bezgala daudz darba.
"Šī ģimene bijusi kā loks, lai aizsniegtu pārējos, kam nepieciešama emocionāla un medicīniska palīdzība [...] Tā ir savstarpēja mijiedarbība. Emīlija šajā ģimenē ir desmitais bērniņš [..] un ļoti gaidīts," sacīja Sarmīte.
Viņa apzinās, ka ar laiku no krustmeitas būs jāšķiras, jo pēc kara atgriezīsies strādāt Latvijā:
"Braukšu uz Latviju, viņa [krustmeita] būs Ukrainā, bet es vismaz varēšu aizlūgt par viņiem, ja ne savādākā veidā satikties. Bet es vēlētos vēlreiz atgriezties Ukrainā pēc kara."
