Kaut Žannas vecāki šķīrās, kad viņa bija aptuveni piecus gadus veca, savu bērnību Žanna atceras kā laimīgu. Pēc šķiršanās kādu laiku dzīvoja pie tēva mammas, pēcāk – pie mammas. Stilistei ļoti pietrūka tēva mīlestības. Likās, ka viņa ir mazsvarīga un nevajadzīga.
"Viņš laikam ne īpaši zināja, ko ar mani darīt. Varbūt viņš toreiz vēl nebija gatavs tēva lomai. [..] Protams, ka man tā varoņa uzmanības gribējās."
Dubska bija ļoti introverta. Nevajadzēja ne ar vienu draudzēties. Skolas laikos viņu iecēla par aktīvo pionieri, un tā Žanna nokļuva spožu cilvēku vidū. Iespējams, tas sekmēja viņas tieksmi būt cilvēku priekšā.
Tolaik bija nepieciešama nauda. Mammai bija 1. grupas invaliditāte bez tiesībām strādāt. Žanna aizgāja piestrādāt savā profesijā. Viņa piedāvāja vienai arodskolai vadīt lekcijas apģērbu tehnoloģiju konstruēšanā. Piestrādāja kurlmēmo grupās. Pateicoties šādai pieredzei, iemācījās uzstāties publikas priekšā.
Liels dzīves trieciens bija mammas aiziešana. Viņai veica sirds operāciju.
"Mani beidzot ielaida reanimācijā. Man likās, ka viņai paliek labāk. Bet izrādās, ka mani ielaida, lai es redzētu agoniju. Tas bija drausmīgi.
Uzreiz pēc operācijas mani ielaida, un mamma teica, ka grib vistas zupiņu. Es skrēju vārīt viņai zupiņu, bet, izrādās, viņa jau ir mirusi," ar asarām acīs atceras Žanna.
Dubska izjūt vientulību brīžos, kad draugu ģimenes savācas kopā, jo Žannai nekad nav bijis lielas ģimenes.
"Tas, kā mums nav un nevar būt, tu to nevari dabūt, tu to nevari nopirkt vai nopelnīt. Citreiz gribas to, kā mums nav un nevar būt."
Neskatoties uz visu, Žanna jūtas laimīga. Kā viņa pati saka – "pat ja es nepamodīšos, es foršu dzīvi esmu nodzīvojusi."
