"Ja godīgi, man vispār nav paredzēts šajā zemē dzīvot, jo mani burtiski izvilka ar tādu medicīnu tajos laikos. Tas tiešām ir brīnums, ka esmu dzīvs un dzīvoju jau 41 gadu. Lasīju to visu vēsturi arhīvā… Gāja smagi man... Pēc dzimšanas 1982. gada novembrī es gandrīz vai nomiru," atklāja Mihails.
Mihails piedzima bez urīnpūšļa, viņam uzliktas divas stomas – viena, kas paredzēta urīna izvadīšanai, tika uzlikta uzreiz pēc piedzimšanas, kas tā laika medicīnā bija liels sasniegums. Otra stoma – resnajai zarnai – tika uzlikta krietni vēlāk Zviedrijā.
"Kāpēc tieši ar mani tā notika? Man ir aizdomas, ka esmu priekšlaicīgi dzimis, jo tādas sekas var būt tikai tad, ja auglis nav attīstījies līdz galam. Embrijam urīnvads un zarnu trakts ir kopā, un attīstoties tie lēnām atdalās. Man tas process laikam neaizgāja līdz galam, tāpēc ar tādu patoloģiju arī piedzimu. Urīnpūslis man neeksistē. Niere viena jau bija beigta, otrajā sāka krāties urīns un fiksi vajadzēja kaut ko darīt," stāstīja Mihails.
Ārstiem uzliekot pirmo stomu, izdevās Mihailu glābt, bet māte ļoti agri viņu pameta, tāpēc Mihails uzauga bērnunamā. Tolaik, protams, speciālu maisiņu stomai nebija. Viņam vajadzēja vilkt autiņus, pašam tos mazgāt. Bērnunamā vakaros viņam neļāva neko dzert, lai naktī mazāk tecētu urīns.
"Tā bija riktīga elle. Tur jebkāda veida cilvēktiesību pārkāpumi notika, jebkādi tajos laikos. Kā es emocionāli tam tiku pāri? Nezinu. Vienkārši dzīvoju," viņš atzina.
Arī turpmākie jaunības gadi Mihailam bija grūti. Līdz 13 gadiem zarnu trakta problēmu un nemitīgās smērēšanās dēļ viņš staigāja pamperos, tāpēc skolā tika apveltīts ar iesauku "pampers". Tikai 14 gados viņam bija iespēja doties uz operāciju Zviedrijā.
"Laikam es emocionāli tam pāri tiku tad, kad redzēju 1996. gadā citu pasauli. Tā bija Zviedrija. Man likās, ka tā bija pilnīgi cita pasaule. Tur bija tāda medicīna, tur bija cita attieksme un viss. Tas man palīdzēja. Man blakus bija arī pareizie cilvēki, – tie zviedri, kas man palīdzēja," pauda Mihails.
Pēc otrās stomas uzlikšanas viņa dzīve būtiski uzlabojās, jo vairs nebija nepieciešams vilkt pamperu. No tā brīža viņš, kā pats uzsver, "dzīvo kā cilvēks". Par spīti operācijai, kas izdevās, pēc internātskolas pabeigšanas viņu tāpat vēlējās ievietot pieaugušo pansionātā, bet no tā Mihails atteicās un uzsāka patstāvīgu dzīvi.
"Ir bijis visādi. Depresija un viss šitais... Vistrakāk jau gāja ar meitenēm. Kad man bija 20 gadi, bija vistrakāk, jo es gribēju būt kā visi pārējie manā vecumā. Tikai kad mācījos Rīgas Tehniskajā koledžā, tur brīnumainā kārtā mani pieņēma, jo neviens nezināja, ka man ir tāda slimība," stāstīja Mihails.
Šobrīd, kā pats saka, viņš vairs neiespringst. Viņš ir sapratis, ka ir lietas, ar kurām vienkārši jāsamierinās, ar kurām neko vairs nevar darīt.
"Veselības ziņā visādi ir… Hroniski iekaisumi, ar baktērijām cīnos katru dienu. Kā no bērnības lietoju antibiotikas, tā līdz pat šai dienai esmu ar tām, tāpēc diemžēl cīnos ar hroniskiem iekaisumiem, jo infekcijas vienmēr ir kaut kas, ar ko man ir jāsaskaras, bet antibiotiku iedarbība zūd. Paliek katru gadu grūtāk cīnīties diemžēl. Jūtu, ka palieku vecāks, sāk parādīties jaunas blaknes. Pirmkārt, jāseko līdzi tai nierei, kura man ir pēdējā, no kuras pa taisno nāk urīns. Tā jebkurā laikā var sākt atteikties strādāt, bet pašlaik tā ir pielāgojusies apstākļiem," skaidroja Mihails.
Jau pirms sešiem gadiem urologs norādīja, ka Mihailam vairs nav atlicis daudz laika šai pasaulē. Šobrīd daudzi ārsti nesaprot, kā tas nākas, ka niere, pie kuras piedzimšanas laikā tika pievienota stoma, joprojām strādā.
"Es saprotu, ka tas notiek pret dabas likumiem. Parastam cilvēkam, ja kaut kas tāds būtu nierē, nezinu, kādas sekas tam cilvēkam būtu. Normālam cilvēkam nierē urīns neuzturas. Man urīns visu laiku atrodas nierē," skaidroja Mihails.
Tikmēr personiskajā dzīvē Mihails ir pieņēmis lēmumu dzīvot viens. Par savu ikdienu viņš nesūdzas, viņam virs galvas ir jumts, mājās sagaida mīluļi kaķi. Protams, viņš priecātos, ja varētu pelnīt vairāk vai, iespējams, pat izveidot ģimeni, bet par to viņš vairs nedomā.
"Man nav draudzenes. Tikai kaķi man ir un viss. Es nevaru iedomāties dzīvot ar kādu. Nav vairs man plānu, jo esmu reālists. Es katru dienu gatavojos pašam ļaunākajam. Es nedzīvoju ilūzijās. Man tagad ir mērķis nodzīvot līdz 50 gadiem," atzina Mihails.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
