Evita vērtēja, ka viņai ļoti paveicās uzzināt savu diagnozi savlaicīgi, pirms komplikāciju parādīšanās, pateicoties ginekologam, kurš norādījis uz nepieciešamību veikt pilnās asins ainas analīzes.
"2017. gada oktobrī es devos pie sava ginekologa uz pārbaudi, un ginekologs man ieteica veikt pilno asins ainu, ko es tiešām kādu laiku nebiju veikusi. Nododot asins analīzes un saņemot atbildes, mans ginekologs man ieteica palietot dzelzs preparātus, jo bija samazinājies hemoglobīns un dzelzs asinīs," stāstīja Evita.
To viņa arī tika darījusi, bet, pēc izietā zāļu kursa veicot atkārtotas asins analīzes, izrādījās, ka visi rādītāji kļuvuši vēl zemāki nekā iepriekš.
"Es vienkārši sapratu, ka kaut kas organismā notiek ne tā, un centos saprast, kur man griezties.
Pati centos atrast attiecīgo speciālistu, hematologu, kas varētu pakonsultēt, jo sapratu, ka problēma ir saistīta ar hematoloģiju. Griezos pie vairākiem ārstiem, jo, zināt, bija tā, ka onkoloģijas centrā pie hematologiem tikt nebija iespējams. Ģimenes ārste sarunāja konsultāciju, kas notiktu pēc kāda mēneša, bet es biju ļoti uztraukusies un pati saviem spēkiem meklēju šīs iespējas," atzina Evita.
Nokļūstot pie profesora hematologa, tika veikti papildu izmeklējumi, bet diemžēl konkrētajam speciālistam nebija pietiekamu zināšanu, un viņš Evitai ieteica tomēr griezties vēl pie cita speciālista.
"Tad man bija jāgaida rindas kārtībā pieteiktā vizīte. Es tajā laikā saslimu, īsti nevarēju saprast, kas man kaiš, bet šķita, ka viss ir ļoti slikti. Es ļoti pārdzīvoju. Tad mēs tikām Onkoloģijas centrā pie Hematoloģijas nodaļas vadītājas uz konsultāciju, kura, apskatot manas asins analīzes, kas tika veiktas jau ik pēc kāda laiciņa, sākot no oktobra mēneša, pateica, ka ir jātaisa kaulu smadzeņu analīzes. Analīžu rezultātu testēšanas laiks bija trīs nedēļas. Šīs trīs nedēļas, šis gaidīšanas mirklis, bija smagākās manā dzīvē," Evita stāstīja.
2018. gada janvārī Evitai piezvanīja ārste un atklāja, ka viņas saslimšana ir mielodisplāzija.
"Tas bija ļoti liels satraukums. Daktere, kas man nosauca šo diagnozi, man teica, ka mana slimība nav ārstējama.
Ņemot vērā, ka es līdz šim par to neko nezināju, pēc dakteres apmeklējuma es sāku intensīvi meklēt informāciju par savu saslimšanu. Man palīdzēja tuvi cilvēki, kas dzīvo Vācijā, mēs konsultējāmies ar hematologiem Diseldorfā," turpināja Evita.
Speciālisti Vācijā lūguši veikt papildu izmeklējumus, jo viņiem šķitis, ka diagnoze nav noteikta precīzi. Diemžēl konkrētās analīzes Latvijā netiek veiktas, tāpēc Evita devusies uz Lietuvu. Pēc vizītes pie hematologa Viļņā jau trīs dienas vēlāk ārsts viņai atsūtījis e-pastu, kurā norādīja, ka diagnoze tomēr ir apstiprinājusies.
"Lietuvas hematologs vēl gribēja pārliecināties par dažādiem rādītājiem. Pierakstījos atkārtotai vizītei Lietuvā, un tad, kad aizbraucu, dakteris teica, ka mani rezultāti nav tik slikti, ka Latvijas iedzīvotājiem ir iespēja veikt kaulu smadzeņu transplantācijas, kas būs mans gadījums, ka šīs operācijas apmaksā Latvijas valsts un tās Latvijas pacientiem ir bez maksas. Sākumā es to nezināju, nezināju pilnīgi neko. Man nebija šādas informācijas no manas ārstējošās ārstes," stāstīja Evita.
Līdz tam viņai tika veiktas regulāras asins pārliešanas, kuru rezultātā organismā uzkrājās sliktā dzelzs, kas lielos daudzumos var novest pie letāla iznākuma. Lai tā rādītājus stabilizētu, nepieciešamas zāles, kuras Latvijā nav pieejamas un valsts apmaksātas, bet ar vairāku draugu palīdzību Evitai tās tika sagādātas no ārzemēm.
"Bet tās nedeva rezultātu. Šis feritīns krājās un krājās arvien lielākos ātrumos. Asins pārliešanu man veica vairāk nekā gadu. Septembra vidū es devos uz Lietuvu, lai veiktu kaulu smadzeņu transplantāciju. Pēc tam es domāju, ka esmu to laimīgo skaitā, kuriem nebūs nekādu komplikāciju, bet es maldījos. Mēnesi pēc operācijas man parādījās pirmie simptomi, tie bija lieli pleķi uz ādas. Tajā brīdī bija tiešām smagi, jo bija jādzer daudz medikamentu, sauja no rīta, sauja pusdienlaikā, sauja vakarā," atzina Evita.
Kad parādījās izsitumi, tika konstatēts, ka Evitai klāt nākusi jauna saslimšana – transplantāta reakcija pret saimnieku. Tās sekas ir ilgstošas – viss sākās ar pleķiem, pēc tam ar aknu veselības pasliktināšanos. Ārsti Lietuvā tam gan bija gatavi.
"Man tika veikta tāda manipulācija kā fotoferēze, kas nozīmē, ka tu guli pieslēgts pie aparātiem, abās vēnās ir ļoti resnas adatas, jāguļ ir trīs stundas mierīgā stāvoklī, jo tu nevari pakustēties, uzreiz visi aparāti ir tik jutīgi, ka sāk pīkstēt un nedarbojas. Man šādas fotoferēzes bija 50.
Es katru nedēļu reizi braucu veikt šīs fotoferēzes, bet man īstenībā nebija bail. Man nebija bail no fotoferēzēm, man bija bail par to, ka es varētu nomirt," atzina Evita.
Fotoferēzes nodaļā Lietuvā strādājošās māsiņas Evitai bija kļuvušas par ģimeni, bet, kad ārstēšanas kurss tika iziets, sākās nākošā problēma – stipras sāpes vēdera lejasdaļā, pasliktinājās arī urīna rādītāji. Latvijā ārstējošā ārste Evitai atzina, ka nesaprot, ko iesākt. Viņa atkal devās uz Viļņu, kur tika uzsākta nākamā smagā terapija četru mēnešu garumā, no kuras Evitai pastāvīgi bija slikta dūša.
"Tas tiešām bija smagi. Esmu ļoti izturīga, ne to vien esmu pieredzējusi, bet mūžīgi sliktā dūša un vemšana četru mēnešu garumā… bija ļoti grūti.
Pagājušā gada martā man beidzās šī terapija. Es braucu uz Viļņu tagad tikai ik pēc trīs mēnešiem, kad man veic pārbaudes. Tagad, man liekas, mans organisms ir tādā kā miera stadijā. Kad es satiku savu dakteri un arī koordinatori, viņa atklāja, ka viņi bija tiešām ļoti apjukuši tajā situācijā, redzot, cik smags ir mans stāvoklis. Es to nezināju, bet viņa teica, ka ir domājusi, ka nebūs iespējams man izveseļoties," atklāja Evita.
Viņa pati visu šo laiku gan aizvadījusi ļoti cerīgi, runājusi arī ar psiholoģi, kura Evitu mierinājusi, skaidrojot, ka citiem pacientiem tas notiek ātrāk, citiem vēlāk, bet ar laiku viss šis process beigsies, un viņa izveseļosies.
"Tagad es esmu ļoti priecīga. Esmu gadu nodzīvojusi bez tik smagas terapijas. Es, protams, ik pa laikam veicu analīzes, bet tas ir daudz retāk, un es jau pati zinu, kā rīkoties. Man tiešām liekas, ka esmu ļoti stipra, un es vienmēr sevi balstu ar to, ka saprotu – citiem cilvēkiem ir vēl sliktāk. Man ir paveicies ar to, ka es varu dzīvot, ka es varu būt jau uz izveseļošanās ceļa, un man ir ļoti žēl to cilvēku, kam tā nepaveicas. Es domāju, ka esmu ļoti laimīgs cilvēks, jo varu dzīvot," secināja Evita.
