"Mana bērnība bija dažāda, sākot ar to, ka dzīvoju gan pie vecmāmiņām, gan pie mammas, gan pie tēva. Pēc tam sāku dzīvot patstāvīgi. Sajūtās tas bija tā, ka tu jūties nepiepildīts, jo ir vēlme, ka tu gribi abus vecākus kopā, bet sanāca tā, kā sanāca," stāstīja Samanta.
Vienlaikus jauniete uzsvēra – mīlestība viņai vienmēr ir bijusi pietiekama no abiem vecākiem. Nebija tā, ka ar kādu no viņiem meitene nekontaktētos. Viņai vienkārši trūka ģimenes kopdzīves.
Arī ar klasesbiedriem attiecības veidojās saspīlētas. Bija jaunieši, ar kuriem Samanta iedraudzējās, bet bija arī tādi, ar kuriem nevarēja rast kopīgu valodu.
"Visu laiku strīdējāmies un tā. Pusaudži, kā jau parasti, strīdas par katru nieku – tas nepatīk, tas nepatīk. Ja vēl trakāk, tad paceļam rokas, grūstām, stumdām, mantas mētajam. Viss kaut kas bija.
Es biju problēmbērns ar to, ka runāju pretī skolotājiem, neklausīju skolotājus. Savas uzvedības dēļ – tāpēc biju problēmbērns," atzina Samanta.
Viņa vērtē, ka tolaik bijusi ļoti spītīga, negribēja klausīt vai darīt tā, kā liek pieaugušie. Viņai šķitis, ka taisnība vienmēr ir viņai. Samanta skolā apzināti un atklāti radīja konfliktus ar skolotājiem, un klasesbiedri tāpēc uz viņu bieži dusmojušies. Viņai par to gan bijis vienalga.
"Es sev paskaidroju savu uzvedību ar to, ka tev nav jādara tas, ko citi liek, tu vari darīt, ko vēlies, tev nav jāklausa citi," stāstīja Samanta.
Uzvedības problēmas un meitenes visatļautība turpināja saasināties, līdz vienā reizē ar saviem vārdiem viņa kādu skolotāju pat saraudinājusi.
"Vecāki visu zināja, viņi zināja par to, kas notiek skolā, jo mana klases audzinātāja ar manu tēvu bija kā cimdiņš ar rociņu – kā es neklausīju, tā skolotāja zvanīja tēvam un visu stāstīja," stāstīja Samanta.
Tēvs ar Samantu regulāri pārrunājis viņas uzvedību, draudējis samazināt arī kabatas naudu vai laiku, ko viņa drīkst pavadīt ar draugiem. Tāpēc ar laiku Samantas domāšana un arī uzvedība mainījās.
"Tad sākās sapratne, ka tomēr ir jāklausa, ko saka, ka nedrīkst runāt pretī, ka nedrīkst būt tāda attieksme pret vecākiem cilvēkiem, ka viņi ir jārespektē un jāciena," norādīja Samanta.
Šo attieksmi palīdzēja radīt arī brīvprātīgais darbs organizācijā "palīdzēsim.lv", caur kuru šobrīd Samanta jau palīdz citiem pusaudžiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā. Kopš iesaistīšanās "palīdzēsim.lv" arī viņa pati ļoti mainījusies, kļuvusi draudzīgāka, atvērtāka un iesaistās dažādās aktivitātēs.
"Bija forši tas, ka tu aizej uz turieni, un tev ir jāpārkāpj pāri savām bailēm, robežām, ko tu pirms tam nevarētu izdarīt. Cilvēki, kuriem mēs palīdzam, ir tādi paši kā es, kuriem skolā neiet vai kuriem vajag cilvēkus un atbalstu. Tad mēs ejam un palīdzam viņiem," stāstīja Samanta.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
