Francūža Emanuela karantīnas gada svētceļojums no Normandijas aizved arī uz Aglonu

Emanuēls no savas mājas Francijā izgāja 2020. gada 28. septembrī, lai pāri valstu robežām dotos pie Dievmātes. Par spīti ierobežojumiem, karantīnai, slēgtiem veikaliem svētceļojuma laikā viņš kājām šķērsoja teju visu Eiropu, līdz nonāca Baltijas valstīs. Pēc pāris mēnešiem būs pagājis gads, kopš viņš ir ceļā bez noteikta galamērķa. Latvijas Televīzija viņu satika pie viņa naktsmājām – telts, kas uzcelta mežiņā pie ezera netālu no Viļņas. Viņš tobrīd bija ceļā uz Aglonu.

Kadrs no filmas "Dievmātes noslēpumi rentgena staros"

Skaties filmu par Aglonas svētgleznu

Aglona ir svētceļnieku galamērķis jau vairākus simtus gadu. Kāpēc Aglona ir tik īpaša? Ko slēpj Aglonas sirds - Dievmātes Brīnumdarītājas svētglezna, pie kuras pēc brīnumiem, dziedināšanas un pateicības vēršas dažādu tautību un pat konfesiju lūdzēji? LTV1 14.septembrī pulksten 21.10 skatieties filmu "Dievmātes noslēpumi rentgena staros", bet LSM.lv lasiet paplašinātu garstāstu par to, kādas atbildes ticīgajiem un kādas - zinātniekiem - devusi Aglonas svētgleznas vēsturiskā izpēte un restaurācija.

Iemesli, kāpēc cilvēki mūsdienās dodas svētceļojumos, atšķiras – ir, kas vēlas sasniegt galamērķi, lai saņemtu sev svarīgu atbildi no Dieva, ir, kuri dodas ceļā, lai saprastu sevi pašu. Svētā Jēkaba ceļš jeb Santjago ceļš (Camino de Santiago), kura 420 kilometru posms vijas arī cauri Latvijai, ir viens no galvenajiem vēsturiskajiem svētceļojumu maršrutiem Eiropā. Tā pirmsākumi meklējami 9. gadsimtā, kad, saskaņā ar katoļu baznīcas tradīciju, tika atklāta apustuļa Jēkaba kapavieta Galīsijā, Spānijā un pār to tika uzcelta Santjago de Kompostelas katedrāle. Jau 11. gadsimtā svētceļojumi uz Santjago de Kompostelu aptvēra plašu ceļu tīklu visā Eiropā – tūkstošiem kilometru garumā. Ik gadu simtiem tūkstošu cilvēku dodoties Sv. Jēkaba ceļā, attīstījuši dažādas maršruta variācijas, jo  ierasts uzskatīt, ka svētceļojums sākas no mājām.

Bārdains vīrietis runā pa telefonu Viļņas mežā

Par to, ka ceļā no Traķu Dievmātes Lietuvā uz Aglonas Dievmātes svētvietu tobrīd bija devies kāds franču svētceļnieks, uzzinām Traķu svētceļnieku centrā. Kad saņemam viņa atrašanās vietas koordinātas, pateicoties navigācijai, nav grūti atrast meklēto. Tomēr tas nemaz nav tik vienkārši! Izrādās, Emanuēls ir apmeties dabas parka teritorijā, kas atrodas aptuveni 30 minūšu braucienā no Viļņas centra un kur ar kājām vai velosipēdiem nokļūt ir itin vienkārši, taču ne jau ar automašīnu. Teju visi ceļi, kur vēlamies iegriezties ar auto, aizšķērsoti ar akmeņiem – mums nav izvēles: ar smago filmēšanas tehniku dodamies mežā kājām.

Kadrs no filmas "Dievmātes noslēpumi rentgena staros"

Ejot pa veloceliņu, nav simtprocentīgas skaidrības, vai sastapsim meklēto, bet, tiklīdz mežs paliek skrajāks, skatam paveras ezeriņš un ar bārdu noaudzis liela auguma vīrietis pie savas telts runā pa telefonu. Un skatās mūsu virzienā – tātad īstais!

Svētceļnieku Emanuēlu sastopam, kad viņš jau sagatavojies naktsmieram. Viņš ir pārsteigts, ka esam viņu atraduši teju nekurienē, kur nepieved neviens autoceļš. “Nu gluži kā brīnums!” to Emanuēls atkārto vairākas reizes savā stāstā, jo kā gan citādi, viņaprāt, dēvēt tās neskaitāmās sakritības, kas palīdzējušas nenosalt, paēst, uzlādēt telefonu vai nomazgāties tad, kad garajā – gandrīz jau gadu ilgajā – ceļā tas bijis visvairāk nepieciešams.

Tas nav pārgājiens, bet svētceļojums!

Emanuēls – neesam droši, ka tas ir viņa īstais vārds, bet tā viņš sevi dēvē iepazīstoties –, izejot no savām mājām Normandijā pērnā rudens 28. septembrī, nebija drošs, kad atgriezīsies mājās. Viņš tobrīd zināja vien savu galamērķi – Jasnaguras klosteris Polijā. Tā ir miljoniem svētceļnieku pazīstama svētvieta, kur ticīgie dodas sastapt un lūgties Čenstohovas Dievmāti. Emanuēls izmantojis galvenokārt Sv. Jēkaba ceļu, taču ceļojuma virziens bija nevis Spānija, kas ir ierastā svētceļnieku maršruta galamērķis, bet pretējs virziens. Kā svētceļnieka atpazīšanas zīme pie Emanuēla mugursomas piestiprināta jūras gliemežnīca – Svētā Jēkaba simbols. Simbolu lieto, gan lai marķētu Sv.Jēkaba ceļa maršrutu, gan paši ceļinieki gliemežnīcu vai tās attēlu izmanto, lai ceļā sastaptie nenoturētu viņus par klaidoņiem, saprastu, ka tie ir svētceļnieki. Emanuēls atceras: ”Kad devos ceļā, bija septembris, un es aizmirsu paņemt šo gliemežvāku, kas apstiprina, ka esmu svētceļnieks, nevis krāpnieks. Daudzi cilvēki par to nezina, bet tie, kuri zina, saprot, ka es neesmu bezpajumtnieks, neesmu krāpnieks, neesmu pārgājienā, bet eju svētceļojumā. Tas ir kaut kas pilnīgi cits. Es toreiz domāju, kā es pazīšanās zīmi atradīšu? Nākamajā dienā es atradu šādu gliemežvāku uz zemes, kas nozīmēja – labi, lieliski!”

Kadrs no filmas "Dievmātes noslēpumi rentgena staros"

Emanuēls aizrautīgi stāsta par ceļā pārvarētajiem šķēršļiem, jo nakšņot teltī sniegā un salā, tāpat kā nopirkt nepieciešamo cepuri vai cimdus, kā arī atrast saplīsuša matrača rezerves daļu veikalu bija sarežģītāk nekā jebkad. Apģērbu veikali taču bija slēgti. Un to, ka Austrumeiropā ir tik aukstas ziemas, Emanuēls nezināja. “Man vajadzēja cimdus, jo šī ziema bija visai auksta. Vācijā un Polijā es pamodos tādā sniegā, uzcēlu telti... un bija ļoti auksts. Man vajadzēja cimdus, jo man ir viena roka, kurā ir telefons ar karti, un otrā ir nūja. Šai ar nūju, kad uzpūš vējš, ir auksts. Es atceros, ka tas bija sāpīgi, un es domāju: “Ā, man jānopērk cimdi”. Bet es gāju tikai cauri ciematiņiem, un visi veikali, kas nebija pārtikas veikali, bija ciet. Es domāju, ka cimdi ir jāatrod. Abas rokas bija jātur kabatā, un bija auksts.” Jau nākamajā dienā Emanuēls atrada sava izmēra cimdu uz ielas: “Tieši mans izmērs – uz zemes. Tajā brīdī es jutos nedaudz muļķīgi un domāju: nē, es neesmu ubags. Es necelšu to no zemes, tas ir netīrs. Es jutos ļoti neērti un izlēmu – nē, es to neņemšu.” Pēc puskilometra otrs tāda paša izmēra cimds gulēja uz zemes un gaidīja Emanuēlu. Šoreiz viņš to pacēla un devās atpakaļ jau reiz mēroto ceļa gabalu, lai tiktu pie cimdu pāra. “Un šādi notiek visu laiku.”

Par spīti šiem izaicinājumiem viņš devās tālāk savā garīgajā izziņas ceļā: “Eju svētceļojumā, lai mainītu sevi. Esmu visai drošs, ka man ir nepieciešams ilgi trenēties, lai sevi mainītu un spētu atgriezties mājās, neņemot līdzi vecos ieradumus un radītu paliekošas pārmaiņas sevī. Tāpēc nodarbojos ar šo garīgo praksi. Es neeju vienkārši pastaigā, es eju svētceļojumā. Man ir noteikumi, ko pats sev nospraudu, lai sevi nepazaudētu, lai būtu disciplinēts.”

Svarīgākais – disciplīna

Emanuēls, acīmredzot noilgojies pēc sarunām ar cilvēkiem, dalās savos pieredzētajos notikumos, taču ne jau neticami piedzīvojumi ir viņa ceļa mērķis. Kāpēc Emanuēls devās svētceļojumā? Kāpēc viņa mērķis bija tieši Polijas svētvieta, bet tagad satiekam viņu ceļā uz Aglonu? Pēc smagas bērnībā pārciestas slimības tā atgriezās pieaugušā vecumā, un Emanuēls saprata, ka tikai spēcīgas pārvērtības viņā pašā ļaus atveseļoties. “Dažkārt nerunāju veselu nedēļu, jo esmu viens pats mežā. Man ir savi noteikumi, atbilstoši tiem es daudz lūdzos, daudz meditēju. Viens no noteikumiem ir, kad eju gar baznīcu, man jādodas tajā iekšā un tur jāpavada vismaz stunda, skaitot rožukroni. Ikreiz, kad redzu krustu, aizdomājos.” Emanuēls uzsver, ka šie noteikumi disciplinē viņu atcerēties, ka šis nav izpriecu pārgājiens, bet gan svētceļojums.

Kādu rītu pamozdamies savā teltī, Emanuēls saprata, ka ir ļoti nepieciešams nomazgāties, kas svētceļniekiem ir ekskluzīva lieta: “Pasmaržoju sevi un sapratu: man šodien ir vajadzīga duša!” Viņš nolēma ļauties dienas notikumiem, lai pavērotu šo, kā viņš pats saka, – spēli – kā viņam izdosies nokļūt dušā?

Kadrs no filmas "Dievmātes noslēpumi rentgena staros"

“Sāku kravāt mantas, uzcēlu telti, paņēmu savu mugursomu un izliku to ārā. Un šajā brīdī nāca kāds pāris. Viņi paskatījās uz mani un teica: “Sveiki, vai jūs esat izdzīvotājs”?  Es atbildēju: “Nē, es esmu svētceļnieks”. Viņi atbildēja: “Oho, svētceļnieks! Vai jūs gribētu doties ar mums mājup, iedzert kafiju vai ieiet dušā?”  Bija pagājis mazāk par piecām minūtēm, pirms iedomājos, ka tam jānotiek.” Var rasties jautājums, kā mājsēdes laikā Emanuēlam izdevās uzlādēt telefonu un par kādu naudu viņš iegādājās pārtiku, jo ne visi ir gatavi ielaist savās mājās svešinieku vīrusa pandēmijas laikā. Pat ne tie, kuri atpazina gliemežvāku uz Emanuēla mugursomas. “Pēdējos deviņos mēnešos man ne reizi neizlādējās telefons. Arī nebija neviena restorāna, kurā es varētu uzlādēt telefonu. Tikai, ja kāds ielūdz mani pie sevis, vai, ja atrodu baznīcu, kas atvērta, jo liela daļa baznīcu ir ciet. Vienkārši padomājiet par to.”

Nākamā pietura – Aglona!

Emanuēla svētceļojuma galamērķis bija Polijā, bet ne viss dzīvē notiek, kā plānots. Tāds ir arī francūža garīgā ceļojuma mērķis – ļauties, ieklausīties un neplānot. Pēc Jasnaguras klostera bija jāatgriežas mājās, bet nu viņš dodas uz Aglonu Latvijā, par kuru iepriekš nebija daudz dzirdējis. “Man bija paredzēts atgriezties mājās, bet tā pieredze bija tik skaista un tik spēcīga, ka es gribēju turpināt ceļu. Tad es izlēmu doties apskatīt Rītausmas vārtus Viļņā,” savu novirzīšanos no iepriekš nospraustā mērķa atceras Emanuēls. Vai Aglona – katoļu svētvieta un Dievmātes mājvieta, kas atrodas Eiropas ziemeļos – būs galamērķis? Vai varbūt viņš dosies tālāk? “Vispirms es tur aizbraukšu, tad – redzēšu. Tagad viss mans ceļš būs veltīts Viņai, Aglonā. Bet man nevajadzētu domāt par to, kas sekos. Es neplānoju. Mans darbs tagad ir tur doties un apzināties visas savas iespējas, ar kurām saskaršos, iepazīstoties ar cilvēkiem vai vietām. Es neveidoju plānus, to es beidzu darīt ļoti ātri. Kad es šo sāku, es plānoju, bet es domāju, ka tā ideja noteikti ir ļaut sevi vadīt, jo man nav ne jausmas, kur es došos. Es tur nekad neesmu bijis. Man nav ne jausmas, ko satikšu. Man nav ne jausmas, kur varēšu atrast ēdienu, ūdeni, līdz ar to man nav iespējas plānot. Man ir jābūt vienkārši... un tad es satikšu kādu, kurš piedāvās ūdeni, kurš piedāvās ēdienu. Satikšu kādu, kurš gribēs parunāt, un varēšu izstāstīt savu pieredzi. Tas ir tas, ko mēģinu darīt, jo mums visiem ir tendence visu kontrolēt, visu zināt. Mums ir jāiemācās no tā mazliet atteikties.”

Kadrs no filmas "Dievmātes noslēpumi rentgena staros"
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt