Silvaram dažādi dzīvnieki patikuši jau kopš bērnības. Jau deviņu gadu vecumā viņš vecākiem bija izprasījis kāmīšus, vēlāk viņam bija arī papagaiļi. Vēl mācoties tehnikumā, viņš sakrāja naudu un nopirka sev dalmāciešu šķirnes suni.
"Vēl man bija žurka, ko es tehnikuma laikā vadāju līdzi. Kopmītnēs mums nedrīkstēja turēt [dzīvniekus], bet, lai komandantes man piedod, es divus gadus kojās turēju zem gultas žurku. Katru nedēļu braucu mājās, un visu laiku viņu vadāju līdzi. Līdz vienai reizei, kad viņa man visas drēbes bija sagrauzusi, kas bija skolas somā, tad es viņu atstāju mājās," stāstīja Silvars.
Tā kā jaunietim tik ļoti patika dzīvnieki, viņš Smiltenes tehnikumā mācījās par veterinārārsta asistentu, bet vēlāk, uzsākot vetārsta studijas Jelgavā, saprata, ka pietrūkst zināšanu ķīmijā.
"Es ķīmijā sēdēju pilnīgi kā franču vai itāļu valodā. Ja kāds grib mācīties par vetārstu, noteikti mācieties vidusskolā, neejiet tehnikumā. Vidusskolā tomēr ir padziļinātāks līmenis, lai pēc tam varētu tikt galā augstskolā," savā pieredzē dalījās Silvars.
Zināšanu robu dēļ Silvars no augstskolas izstājās un aizbrauca strādāt metālapstrādes rūpnīcā Dānijā. Tur viņš pavadīja četrus gadus. Atgriezties Latvijā viņu pamudināja toreizējā draudzene, tagad jau sieva Līga.
Latvijā Silvars uzsāka darbu celtniecības nozarē. Paralēli darbam Rīgā viņš iegādājās šķirnes trušus, kurus veda uz izstādēm. Ņemot vērā, ka Silvars piecas dienas nedēļā bija Rīgā, rūpes par trušiem uzņēmās Līga.
"Līga baroja trušus, bet tad viņa dabūja darbu. Vienudien viņa man zvana un saka – vai nu mēs visu šo likvidējam, vai nu lai es eju prom no darba. Es nekad neaizmirsīšu sava priekšnieka seju.
Man Rīgā salīdzinoši ar Latvijas algām bija laba alga. Es atceros, kā iegāju kabinetā un priekšniekam teicu – es iešu projām. Viņš bija vienkārši šokā – kā projām? Bet es joprojām saku, ka nevienu dienu to nenožēloju," stāstīja Silvars.
Aizejot no darba, Silvars trušu audzēšanai un kopšanai varēja pievērst visu savu uzmanību, tāpēc pirms četriem gadiem saimnieki iegādājās pirmos minizoo iemītniekus – 300 šķirnes trušus.
"Saimniecībām, kas audzēja gaļu, mēs audzējām vaislas materiālu. Trušus vedām no ārzemēm – Dānijas, Čehijas, Rumānijas, Slovākijas. Mums kādreiz bija 17 trušu šķirnes. Šobrīd var teikt, ka šķirnes truši vairs nav palikuši, jo sapratām, ka tūristiem galvenais, ka ir trusītis, un jo mazāks, jo labāk," atzina Silvars.
Šobrīd līdztekus trušiem saimniecībā tūristus priecē arī murkšķi, fretkas, kazas, aitas, sudrablapsas, dzeloņcūkas, alpakas, lamas un citi dzīvnieki, kā arī dažādi eksotiski putni – pāvi, emu, cekulpīles. Viens no eksotiskākajiem dzīvniekiem minizoo ir ķengurs, kuru Silvars iegādājās par 900 eiro.
"Mums bija arī kamielītis, bet tas diemžēl augustā divu gadu vecumā aizgāja bojā. Es teikšu tā – ģimenēm, kas brauc uz šāda veida minizoo, – neņemiet līdzi savus plastmasas traktorīšus, mašīnītes... Cilvēki nedomā, un šādām saimniecībām izdara milzīgus zaudējumus," norādīja Silvars.
Visdārgāk saimniecībā izmaksā zirgu uzturēšana, bet tā ir Silvara sirdslieta, jo viņš pats savulaik ļoti aizrāvies ar jāšanas sportu, līdz piedzīvoja smagu kritienu. Arī tagad Silvars mēdz jāt, bet tikai savam priekam, lai zirga mugurā izvēdinātu galvu.
Viņš novērojis, ka dzīvnieki cilvēkiem ļoti uzlabo garastāvokli, palīdz nomierināties un atjaunot enerģiju. Ir ģimenes, kas brauc uz saimniecību regulāri un kopā ar dzīvniekiem pavada ilgu laiku.
"Ir patīkami, ka tas pilsētas cilvēks, kuram rados nav nekāda sakara ar dzīvniekiem, brauc un ved bērnus reizi mēnesī uz minizoo "Karlīnas", lai bērns ir kontaktā ar dzīvniekiem," atzina Silvars.
Viņam ir svarīgi, lai bērni, kas ar ģimenēm kopā ierodas saimniecībā, iemācītos, ko nozīmē rūpes par dzīvniekiem un kā pret tiem pareizi izturēties.
"Mans sapnis ir viens aploks, kas būtu domāts mūsu senioriem, lai tūrists redz, ka tā kaza vairs nav divgadīga vai trīsgadīga, ka viņai varbūt ir jau padsmit gadu, ka kāda vecāka pīlīte varbūt pieklibo, jo mēs cenšamies, lai dzīvnieki pie mums dzīvotu pēc iespējas ilgāk," norādīja Silvars.
