Latvijas Televīzija (LTV) Oleksandru iepazina jau Ukrainā, veidojot dokumentālu stāstu "Svešā šūpuļdziesma" par Krievijas deportētajiem ukraiņu bērniem. Oleksandrs jeb Saško, kā viņu sauc tuvākie, bija arī starp ukraiņu bērniem, kuri viesojās Rīgas pilī. Tieši Saško bija uzticēts pasniegt dāvanu Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam.

"Šī ir mūsu simboliskā lellīte, kas stāsta par bērnu, ko nozaga Krievija," sacīja Saško. 

Mazā lelle ir puisēns, kas simbolizē konkrētu bērnu – astoņus gadus veco Romānu, kurš ir aizvests uz Krieviju un kuru joprojām nav izdevies atgūt. Var sacīt, ka

brīnums, vecmāmiņas, draugu un palīdzības organizāciju neatlaidība palīdzēja atgūt arī Saško. Viņu pirms nu jau teju diviem gadiem Krievijas armija no Mariupoles kopā ar mammu izveda uz filtrācijas nometnēm okupētajās teritorijās un tur izšķīra.

Vēl novembrī LTV Saško satika viņa mājās Ukrainā, Černihivas apgabalā, kur tagad puisis dzīvo. Saško mamma Sņežana, kaut klāt neesoša, bija visur – viņas lietās, fotogrāfijās,  domās.

"Te es dzīvoju, te ir mans dators, te mans darba galds, te es guļu," stāstīja Saško. "Mūs aizveda uz ciemu Bezimjanoje. Tur mammu aizveda uz filtrāciju. Es viņu gaidīju divas stundas. Tad viņu atveda, un atbrauca Novoazovskas bērnu lietu dienests un pateica, ka mani nošķirs no mammas. Neļāva pat atvadīties. Mani aizveda uz Novaazovsku un pēc tam uz Doneckas slimnīcu. Pēdējo reizi, kad redzēju, viņa bija rūpnīcas jaciņā."

Par mammu joprojām nekādu ziņu nebija arī tad, kad Saško kopā ar citiem bērniem Rīgā piedalījās konferencē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur stāstīja par saviem pārdzīvojumiem.

"Man tagad ir 13 gadu, bet, kad es ar mammu dzīvoju Mariupolē, man bija 11 gadu, un es gribu visai pasaulei pateikt, ka Krievija nav tik laba, kā varētu domāt," uzsvēra zēns. "Patiesībā, tā ir ļoti slikta. Tas ir tas, ko es vēlos pateikt šeit esot viens, bez savas mammas."

Pēc pasākuma oficiālās daļas noslēguma LTV bija iespēja uz brīdi satikt gan Saško, gan viņa vecmāmiņu Ludmilu Siriku, kura Latvijā pavadīja mazdēlu.

Te Saško ir gluži citāds nekā satikts Ukrainā – viņā ir vairāk prieka un dzīvības. Stāstīja, kā ceļojis, ko redzējis.

"Bijām muzejos, vecpilsētā, akvaparkā, zooloģiskajā dārzā, automašīnu muzejā. Kur vēl bijām.. Ā, šodien vēl būs baseins," savu veikumu uzskaitīja Saško. 

Viņa vecmāmiņa atzīst, ka Latvijā ir mierīgi, un tādēļ uz brīdi karš mājās piemirstas.

"Bet tas, kas joprojām neaizmirstas, ir domas par manu meitu, Sašas mammu, kur gan viņa tagad ir," atzina Sirika. "Tik ilgs laiks jau pagājis… Kaut kāda ziņa būtu!"

Viņi nezaudē cerību un saka, ka jūt – Saško mamma ir dzīva, tikai jāturpina meklēt. Zēns ar vecmāmiņu jau ir devušies atpakaļ uz Ukrainu. Saško arī paredzēta operācija Mariupolē apšaudēs ar šķembu savainotajā acī.  Pēc tam turpināsies skola, mācības un dzīve cauri kara dienām, arvien nezūdošā cerībā, ka kādu dienu viss ļaunais beigsies, būs miers un, pats galvenais, blakus būs mamma.