Līgas un Tīnas ceļojums gar jūru zirga mugurā skatāms fotoizstādē; viņas plāno apceļot sauszemes robežu

Emocijām bagāts ceļojums, kurš pārtapis fotostāstā un tagad skatāms arī izstādē Limbažu novada pašvaldības ēkā - tas ir stāsts par latvietes Līgas Vilnes un vācietes Tīnas Runces aizvadītā gada ceļojumu gar Latvijas jūras robežu zirga mugurā.

Līgas un Tīnas ceļojums gar jūru zirga mugurā skatāms fotoizstādē; viņas plāno apceļot sauszemes robežuGunta Matisone

    Fotogrāfijās fiksēts ceļojumā piedzīvotais, arī vietas un satiktie cilvēki. Šī foto izstāde ir kā atskaite par pirmo ceļojuma posmu, jo tagad abas jātnieces gatavojas divreiz garākam ceļam - šovasar augustā ar zirgiem viņas dosies gar Latvijas sauszemes robežu.  

    Uz izstādes atklāšanu Līga un Tīna līdzi ņēmušas arī savus zirgus - ķēvītes Prīmu un Dempsiju, ar kurām kopā īstenots šis ceļojums.

    Abi zirgi garo ceļu, aptuveni 600 kilometrus, veikuši bez problēmām, vien dažviet piedzīvojot kādu pārsteigumu.

    Zirgiem tāds pārsteigums bija dzelzs tilts, pa tādu nebija iets, un tad gāja kā pa ledu, viņām likās, ka viņas varētu ielūzt, stāstīja Līga.

    “Sākumā mēs šaubījāmies, vai tas viss aizies, kā bija plānots, vai mēs pašas to fiziski varēsim, vai zirgi varēs. Un viņām tas nāca tikai par labu. Tāda forma, kā mūsu zirgiem bija, viņiem savā dzīvē, es varu droši teikt, roku uz sirds liekot, nebija. Viņas atgriezās no ceļojuma, kā meitenes, kas iet uz fitnesa zāli, es nedomāju tās pārspīlētās, bet tās, kas sevi uztur formā, - viņām bija muskuļi, elpošana stabila un viņas bija ar mieru iet tālāk,” stāstīja Līga. “Zirgi ikdienā, ganībās ēdot, nostaigā 20 - 30 kilometrus, tad mūsu slodze 40-50 tiešām nekas nav.” 

    Protams, ceļā nācās rēķināties arī ar dažādām negaidītām situācijām un ar to, ka visur jau nevar doties ar zirgu.

    “Slīteres rezervātā ir zonas, kur nedrīkstam ar zirgiem būt, un tā tieši ir pludmale, kur ir aizsargājamie smilšu krupji. Otrs - ir grimstošās smiltis, viņas ir neprognozējamas, reizēm jūra izskalo un uztaisa smuku promenādi, pa kuru varam doties pilnos auļos, gandrīz kā pa asfaltu, bet reizēm pamats ir grimstošāks, jūra ir mainīga. Mēs jau redzam - kur mēs gājām, tagad iziet nevar, tur nobruka krasts,” klāstīja Līga.

    Bet pozitīvo emociju nenoliedzami ir vairāk, un tās tad arī ir dokumentētas fotogrāfijās, kurām autore lielākoties ir bijusi Tīna un arī ceļā sastaptie cilvēki.

    Šo ceļojuma fotoizstādi iekārtot palīdzējis Limbažu foto kluba vadītājs Andrejs Komarovs, viņš vērtē, ka ne jau vienmēr fotogrāfijā ir svarīgi, lai tā būtu mākslinieciski ļoti pareiza, bet galvenais ir, ko tā stāsta.

    “Tur ir emocijas un tas, kā viņām tur gājis, ir neliels stāsts izveidojies. Es jau neesmu teicis, ka tur jābūt baigi izcilai kvalitātei, tāpat veco laiku bildes, kas ir melnbaltas, viņas nav izteikti labas, bet viņas ir ar savu stāstu, tāpat arī šajās bildēs ir savs stāsts ielikts,” atzina Komarovs.

    Kā galveno ieguvumu pirmajā ceļojumā gar Latvijas robežu Līga un  Tīna vērtē  cilvēku atsaucību un viesmīlību.

    “Mēs sajutām to kopības sajūtu, kas latviešiem ir raksturīga, ko varbūt, mājās sēžot, es nebūtu tā sajutusi,” atzina Līga.

    “Katrā vietā bija savi cilvēki un savs stāsts, kas aizkustina, un jebkurā vietā bija kaut kas īpašs, par ko mēs vēl šodien varam atcerēties”.

    Tīna Runce, kura uz dzīvi Latvijā pārcēlās pirms gadiem divdesmit, atzina, ka šis ceļojums vēlreiz apliecinājis, ka šeit ir skaista daba un atsaucīgi cilvēki.

    “Es gribēju šeit dzīvot, jo šeit ir kolosāli cilvēki, un tajā ceļojumā to varēja ļoti labi redzēt,” sacīja Tīna.

    “Ceļojumā Tīnas sajūtas vēl vairāk pastiprinājās, mums vēra cilvēki vaļā durvis namiem, paši, braucot ceļojumā, mums vienkārši iedeva atslēgas no savas mājas, parādīja, kur ir mums pagatavots ēdiens, un mēs palikām. Tā pilnīgi – “ieknieb man, tā nav Latvija”. Bet ir! Un tie cilvēki, ja viņi tev notic, viņi atver tev durvis no sirds,” stāstīja Līga.

    “Es nevaru sagaidīt augustu, kad mēs atkal sāksim jāt, jo es zinu, ka to emociju būs tik daudz un tik pozitīvas, es tikai ceru, ka es Latgalē varētu kaut ko saprast,” atzina Tīna.

    “Jā, nu Tīnai mazliet bail, ka Latgalē runā mazliet savādāk, varbūt man arī tā izloksne liksies savādāka kā vidzemniecei…” piebilda Līga.

    Tīna gan pauda, ka, viņasprāt, “tur var bez valodas saprasties”. “Nu es tā ceru, ka mēs sapratīsimies un ka būs tikpat pozitīvi un jauki cilvēki, kas mūs uzņems, un kāpēc lai viņi tādi nebūtu?” piekrita Līga.

    Tagad jāsāk gatavoties divreiz garākam ceļam gar sauszemes robežu, plānots, ka tas sāksies 4. augustā.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Saistītie raksti
    Ceļošana
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti