«Karstā ziema»: Grāmatas 11.nodaļa

Kaspara Misiņa Indijas veloapceļošanas grāmatas "Karstā ziema" 11.nodaļa «You are my first english man», kurā stāstīts par tikšanos ar vietējiem un viņu izbrīnu, uzzinot mērķi - aizbraukt no Deli līdz Šimlai. Grāmatas iepriekšējās nodaļas lasāmas portāla lsm.lv sadaļā "Ceļošana".

Pamostamies vēl pirms modinātāja, kuru apzināti esam uzstādījuši neilgi pirms saullēkta. Ceļamies tik agri, lai visu novāktu vēl pirms pirmajiem uz darbu nākošajiem indiešiem. Bet nekā, jo, lai arī tik agri esam augšā, pirmie jau iet uz darbu. Bet vismaz pie mums neviens nenāk. Nu labi, jāceļas vien augšā. Ar to pat ūdeni, kuru vakar, apmazgājamies, paēdam, sēžot uz betona apmales, un drīz vien esam gatavi braukt tālāk. Pirmo ceļa mācību esam apguvuši. Šovakar vietu teltij sāksim meklēt jau ap pieciem jeb aptuveni pusstundu pirms saulrieta.

Virzāmies prom no Deli, un vietējo interese par mums tikai aug. Jo tālāk braucam, jo vairāk to izjūtam.

Pirmo reizi Indijā to piedzīvojām jau uzreiz Deli lidostā, kad likām kopā savus velosipēdus. Ceļā kā pirmo reizi atceros mūsu apstāšanos pieturā neilgi pēc izbraukšanas no Deli. Mēs sēdējām pieturā, ēdām banānus un atpūtāmies. Piestāj motocikls, no tā nokāpj solīdi ģērbies, aptuveni 30 – 35 gadus vecs vīrieties. Jautā, kas mēs esam, no kurienes un ko darām Indijā. Runā ļoti labā angļu valodā. Viņam liekas interesants mūsu ceļojuma mērķis. Īsās sarunas gaitā uzzinām, ka viņš strādā starptautiskā sporta ēdienu ražošanas uzņēmumā. Uzzinot, ka mums riteņbraukšana ir hobijs nevis profesionāla nodarbošanās, viņš īpaši piekodina, ka kārtīgs ēdiens ir ļoti svarīgs. Ja ko vajag, lai zvanām, re, vizītkarte. Atvadāmies un viņš aizbrauc.

Tālāk ceļā līdzīgas sarunas mums ir ik pa 5-10 minūtēm. Parasti, tāpat vien braucot blakus un runājot par to, kas esam un kur braucam, bet reizēm arī piestājot nofotografējoties un parunājoties nedaudz vairāk, ja sarunas biedra angļu valoda ir pietiekama. Galvenie runātāji ir motociklu braucēji, taču ik pa laikam bremzē arī smagie un traktori. Rokas mājienu, smaidu un atskatīšanos reižu skaitu neizskaitīt. Jūtamies kā vietējās slavenības.

Ja saruna bija īsa, tad par savu galamērķi vienmēr saucām savu tuvāko mērķi – ziemeļu pilsētu Šimlu.

Un reakcija, dzirdot par šo galamērķi, vienmēr bija vienāda: "Līdz Šimlai? Ar velosipēdu? No Deli līdz Šimlai ar velosipēdu?" Jā, jā, tieši tā mēs plānojam darīt. Ar velosipēdu braukt visu šo attālumu. Un, ja saruna bija garāka, tad pastāstījām arī par mērķi šādā pat veidā apbraukt visu Indiju. Izbrīns un veiksmes vēlējumi bija tas, ko saņēmām pretī. Un, protams, smaidi. Daudz smaidu.

Gandrīz visas sarunas nu jau ir aizmirsušās un saplūdušas kopā, kā nekā runāts par vienu un to pašu, taču pāris es atceros. Un, jo īpaši to vienu ar kādu studentu, kurš sarunas laikā ar neviltotu sajūsmu atzina: "You are my first english man. You are the first english man that I'm talking to." Angļu valodu puisis apguvis skolā, taču runāt sanāk ļoti, ļoti maz. Ikdienā viņam vajag tikai hindi valodu. Šobrīd zinot to, ka Indijā visas mācību grāmatas jau kopš pirmās klases ir angļu valodā, tas mani pārsteidz. Taču, tā nu tas bija. Galvenais, ka viņam prieks, un arī man angliski parunāties vairāk par dažiem vārdiem bija interesanti. Apmaināmies ar epastiem, un turpinām katrs savu ceļu.

Kā no rīta nolēmuši, šovakar stāšanās vietu meklējam laicīgi. Rezultātā vēl pirms saulrieta telti uzceļam pie kādas jaunbūves. Vieta ir dažus simtus metru no šosejas, un te mums nebūs jāguļ uz akmeņiem. Pirms tam tikai hindi runājošam vīrietim ar zīmēm pastāstām par savu nodomu. Liekas, ka viņš te strādā, iespējams ir būvnieks. Un tāpat liekas, ka ļauj darīt to, par ko jautājām. Vai tas tā arī bija? Pēc saulrieta izrādījās, ka nē. Brīdī, kad riteņi ar somām virsū ir saslēgti aiz mājas, teltī paņemot vien vērtīgāko, un paši esam apgūlušies, kāds sāk spīdināt ar lukturi uz telti. Āaaagh, nu kas atkal ir ne tā. Pabāžu galvu ārā no telts un redzu tur mūsu vīreli kopā ar vēl diviem nopietnākiem kungiem. Kaut kas noteikti nav labi.

Viņi runā hindi, es angliski. Viens otru necik nesaprotam. Līdz runātīgākais no viņiem, rādot ar roku uz jaunbūvi un attēlojot kājas spērienu, liek saprast, ka šī zeme pieder tam pat vīrietim, kura mājas priekšā mēs esam. Un viņš mūs aizdzīšot prom. Nu forši ...

Pasaku "OK" ar domu, ka esmu sapratis, ko viņi saka, un viņi aiziet.

Es lienu iekšā teltī un atkal mums ir par ko domāt.

"Ko darām?"

"..."

"Braukt prom tagad būtu stulbi. Nav jau kur braukt."

"Paliekam tepat. Kurš tad nāks nakts laikā skatīties savu jaunbūvi?"

Brīdi vēlāk Viesturs jau krāc, bet mums ar Unu aizmigt ir grūti, visu laiku gribas paskatīties pa šķirbu, vai kāds nestaigā apkārt. Pēc aptuveni stundas kāds vēl spīdina uz mūsu telti un, cik saprotams, uz velosipēdiem, bet klāt vairs nenāk. Un tad jau aizmiegam. Naktī mostos vēl vairāk nekā iepriekš šosejas malā. Man sāp vēders un ir slikta dūša, bet tad, kā ap pusnakti aizmiegu, tā pamostos vien ap pusē sešiem, jau atkal brīdi pirms modinātāja. Šoreiz ir vairāk nekā skaidrs, ka mums ir jāceļas pirms saullēkta. Tāpēc tā arī darām.

Bez runāšanas vācam visu kopā un braucam prom.

Tiklīdz esam tikuši vien kādus 50 metrus tālāk, dzirdam, ka kāds aiz muguras kaut ko skaļi sauc.

Atskatoties redzam to pašu vakardienas vīrieti. To, kurš staigāja apkārt ar sirpi un izskatījās, ka strādā vai nu jaunbūvē vai arī tuvējā laukā. Stāties nevienam no mums nav ne prātā, uzminam nedaudz ātrāk un esam prom. Brokastis šorīt ieturam aptuveni pēc pieciem kilometriem, uz veca akmens tilta turpat ceļmalā, vienlaicīgi vērojot saules lēktu un savās dienas gaitās ejošos indiešus. Aiziet jaunieši tīrās drēbēs, acīmredzot uz skolu. Aiziet vīri ar sirpjiem, droši vien uz darbu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti