Vēstures līkloči un mūsdienas
Ebreju un jūdaisma vēstures aizsākumi tagadējās Izraēlas teritorijā tiek datēti ap 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Mūsdienu Izraēlas teritorijas izsenis bijušas daudzu varu un politisko procesu ietekmē. Runa nav tikai par vēsturiskajām izraēliešu karalistēm, bet arī asīriešu, babiloniešu, persiešu, maķedoniešu, romiešu, Osmaņu jeb turku un britu valdīšanas periodiem. Gandrīz katra no impērijām, kuras sastāvā atradās ebreju teritorijas, sekmējušas ebreju izceļošanu vai pārvietošanu uz citām teritorijām. Īpaši romiešu perioda laikā īstenotā ebreju pārvietošana un teritorijās esošo cilvēku kristīšana bija ļoti izplatīta parādība.
Romieši tikai paātrināja procesu, kas noveda pie tā, ka ebreju diaspora ir izkaisīta pa visu pasauli un ebreji kļuva par minoritāti Izraēlas teritorijās. Šī vēsturiskā izdzīšanas trauma mijās ar daudzām traumām, ko ebreju minoritāte piedzīvoja gan viduslaikos, gan jaunajos laikos. Atšķirīgā kultūra, reliģija, valodas lietojums, tradīcijas, ģērbšanās stils un daudzi citi iemesli kļuva par antisemītisma cēloņiem vairāku gadsimtu garumā arī Eiropā.
Tādi slaveni darbi kā Viljama Šekspīra "Venēcijas tirgonis" par ebreju tirgoni, kurš atprasa parādu cilvēka miesas izskatā, ir viens no vēsturiskajiem piemēriem par to, kā ebreju kopiena tika uztverta Eiropā. Ebreji gadsimtu gaitā tika vainoti mēra izraisīšanā; pret tiem īpaši bargi vērsās spāņu inkvizīcija, Krievijas impērijā bija izplatīti pogromi [pret noteiktu iedzīvotāju grupu vērstu varas darbu apzīmējums cariskajā Krievijā – red.], un pret ebrejiem vērstu politiku turpināja arī Staļins un Padomju Savienība.
Viens no drausmīgākajiem mirkļiem un nesenajā vēsturē traumatiskākajiem ebreju kopienai bija visiem zināmais nacistu sarīkotais holokausts – pret ebrejiem vērstais genocīds, kas nevarēja neatstāt iespaidu ne tikai uz ebreju tautu, bet arī uz visu pasauli. Nacistu zvērības, Izraēlas valsts tēva un pirmā premjerministra Dāvida Ben Guriona prasmīgā un veiklā starptautiskā politika, Cionistu kustības aicinājumi imigrēt vēsturiskajās teritorijās, kā arī 1948. gada Palestīnas karš aizsāka ne tikai moderno Izraēlas valsti, bet arī faktisko un nebeidzamo Arābu – Izraēlas konfliktu, kas diemžēl kļuvis par fenomenu mūsdienu politikā.
Izraēlas galvenais atbalsts bijušas ASV drošības garantijas, kā arī ASV un Izraēlas valstu ciešā sadarbība modernākā militārā aprīkojuma izstrādē un nodošanā. Šis modelis, starp citu, ir viens no risinājumiem, ko piesaukuši arī ukraiņi Krievijas agresijas izbeigšanas kontekstā. ASV arī bijusi instrumentāla Izraēlas un Palestīnas pašpārvaldes attiecību virzīšanā un veidošanā. Tāpat tā sekmējusi Izraēlas attiecību normalizēšanu ar vairākām reģiona valstīm, tostarp arī jautājumos par jūras robežas demarkāciju starp Izraēlu un kaimiņvalsti Libānu, kā arī Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Bahreinu, Maroku, Sudānu.
Vienlaikus daudzu pasaules valstu nosodījumu turpina izpelnīties Izraēlas politika pret Palestīnas pašpārvaldi, īpaši jau ebreju apmetņu būvniecība un legalizācija okupētajā Rietumkrastā, Golānas augstieņu oficiāla iekļaušana Izraēlas valsts sastāvā, Jeruzalemes kā Izraēlas galvaspilsētas atzīšana, sienas būvniecība un pretterorisma politika gan pret Gazas joslā, gan jo īpaši Rietumkrastā dzīvojošajiem palestīniešiem.
Protams, arī Izraēlas centieni iegūt pilnīgu kontroli pār Jeruzalemi, uz ko pretendē arī palestīnieši, nepadara Tuvo Austrumu miera procesu iespējamāku.
Regulārie palestīniešu teroristu uzbrukumi vai raķešu triecieni pa Izraēlas pilsētām un Izraēlas armijas atbildes triecieni un kampaņas situāciju valstī, protams, neuzlabo. Karš un konflikts, pašaizsardzība un riski, kas saistīti ar dzīvošanu uzbrukumu draudu telpā, noteikti sekmē traumas Izraēlas neviendabīgajā sabiedrībā. Konstants satraukums par iespējamu militāru uzbrukumu no kaimiņvalstīm, īpaši Irānas, sarežģītā diplomātiskā situācija attiecībā pret daudzām pasaules valstīm un cīņa par pašsaglabāšanos veicina satraukumu, nedrošību un, iespējams, pat dabisku paranoju Izraēlas sabiedrībā.
Runājot par Izraēlas sarežģītajām diplomātiskajām attiecībām ar daudzām pasaules valstīm – Eiropas Savienībā nav vienota skatījuma par Tuvo Austrumu konflikta risinājumiem. Dalībvalstīm ir atšķirīgi skatījumi, kas variē no proizraēliešu uz propalestīniešu skatījumu.
Kādas ir attiecības starp Izraēlu un Eiropu, Latvijas Radio skaidroja Dr. Emanuels Navons, ELNET organizācijas Izraēlas biroja vadītājs un Telavivas Universitātes lektors:
"Vēsturiski Eiropa patiesībā bija Izraēlas diplomātijas un ārpolitikas centrā. 1948. gadā, cīnoties par savu neatkarību, tā karoja ar Čehoslovākijas piegādātiem ieročiem, jo tobrīd spēkā bija ASV ieroču embargo pret Izraēlu. 50. gados Izraēla parakstīja reparāciju vienošanos ar Rietumvācijas valdību, kas bija kritiski svarīgi Izraēlas ekonomikai.
50. gadu vidū vienīgais Izraēlas militārais sabiedrotais starptautiskajā arēnā bija Francija. Tikai 60. gadu vidū un beigās sāka veidoties stratēģiskās attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm, un tikai kopš šī brīža Izraēlas ārpolitikas centrā nonāca tieši ASV. Papildus tam starp Eiropu un Izraēlu tika radīta plaisa pēc 1973. gada Izraēlas un arābu kara un tam sekojošais Arābu līgas ieviestais naftas embargo. Arābu līgas īstenotais ekonomiskais spiediens uz Eiropas valstīm faktiski piespieda pieņemt daudz kritiskāku un pat naidīgāku pieeju pret Izraēlu.
Visā šajā kontekstā arī Izraēlas bijusī sabiedrotā Francija pēc vairākiem kariem kļuva pret Izraēlu ļoti kritiski noskaņota, ieņemot antiamerikānisku un antiizraēlas nostāju Eiropas ekonomiskās kopienas iekšienē. Es teiktu, ka šī plaisa tikai paplašinājās 70. un 80. gados, taču pēdējos gados līdz ar Eiropas Savienības paplašināšanos Izraēlai faktiski radusies iespēja spēlēties ar Eiropas valstu balsīm Eiropas Savienības ministru padomē. Turklāt Izraēla tagad ir kļuvusi arī par ietekmīgu globālo varu, kurai ir militārās spējas un zināšanas, kādas ir nepieciešamas Eiropai, lai aizsargātu sevi no Krievijas. Piemēram, pavisam nesen Vācija noslēdza 3,5 miljardus vērtu līgumu ar Izraēlu par gaisa aizsardzības sistēmu iegādi. Papildus tam Izraēla šodien ir arī ietekmīga dabasgāzes ieguvēja un eksportētāja, un Eiropai tas ir nepieciešams, lai dažādotu gāzes piegādes. Tāpēc jāsaka, ka lietas un laiki mainās. Un, manuprāt, Eiropa atkal ir Izraēlas ārpolitikas pašā centrā."
Ekonomiskie izaicinājumi
Valsts dažu desmitgažu laikā pārvērtusies par vienu no pasaules augsto tehnoloģiju centriem. Izraēlā radītās tehnoloģijas tiek izmantotas plaši pasaulē. Tostarp populārās lietotnes "Waze" oriģinālā izcelsme ir Izraēla, tāpat kā komponenšu, kas nonāk mūsdienu datoros un telefonos. Pastāv uzskats, ka ASV kompānijas IBM pirmais "Intel" mikroprocesors tika uzbūvēts Haifā. Tāpat uzskata, ka tieši izraēliešu laboratorijas ir viena no vietām, kur izgudrots USB formāts.
Tehnoloģiju attīstība un būšana par pirmatklājējiem nebūtu iespējama bez investīcijām un uzticēšanās zinātnei un izglītībai.
Zināšanas un zināšanu iegūšana izsenis ir bijusi viena no ebreju kultūras iezīmēm, kas acīmredzot sekmējusi daudzus gadījumus, kad ebreju izcelsmes cilvēki sasnieguši izcilību dažādās jomās.
Nevar nepieminēt arī ar leģendām un sazvērestības teorijām apvīto 19. gadsimta ietekmīgāko baņķieru dinastiju Eiropā – Rotšildu Namu. Vēl šobrīd viņu finanšu inovācijas tiek izmantotas pasaules naudas tirgos. Un vēl līdz šim brīdim Rotšildu ģimene tiek uzskatīta par bagātāko ģimeni cilvēces vēsturē.
Savukārt par mūsdienu Izraēlas valsts bagātību runājot, Izraēlas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 46 tūkstoši eiro, liecina Pasaules Bankas dati. Pēc šiem pašiem datiem Latvijas rādītājs tikmēr ir 37 tūkstoši eiro uz vienu cilvēku. Protams, IKP rādītājs klasiski neatspoguļo iekšējās ekonomiskās problēmas. Tostarp sociālekonomiskās nevienlīdzības problēmu Izraēlā, kā arī augstās dzīvošanas izmaksas un būtiskas darbspējīgo iedzīvotāju daļas atteikšanos no strādāšanas reliģisku iemeslu dēļ. Darbaspēka produktivitātes zemie līmeņi ir papildu izaicinājumi Izraēlai.
Vienlaikus gan Izraēlas ekonomika ir bijusi spēcīgi augoša, ko sekmē ne tikai darbspējīga vecuma ebreju imigrācijas turpināšanās uz Izraēlu, bet arī gāzes iegulu atrašana Izraēlas teritoriālajos ūdeņos, spēja radīt inovatīvus un pieprasītos produktus, kā arī komercializēt izgudrojumus kopumā.
Interesanti fakti
Leģenda vēsta, ka Izraēlas otrā prezidenta amats tika piedāvāts nevienam citam kā slavenajam fiziķim Albertam Einšteinam. Viņš gan no šī goda, kā zināms, atteicās. Cits vēsturiski politisks aspekts ir lingvista Elizīra Ben-Jehuda īstenotā ebreju valodas atjaunošana. Proti, pēc jau pieminētās romiešu veiktās ebreju izstumšanas no vēsturiskajām zemēm ebreju valoda bija kļuvusi par faktiski mirušu valodu, kas bija atrodama viena rakstībā un mazas cilvēku grupas lietojumā. 1880. gados Elizīrs Ben-Jehuda izdomāja, ka sāks runāt ebreju valodā ar saviem draugiem. Galu galā viņi ne tika atjaunoja un papildināja ebreju valodu ar moderniem terminiem, bet arī popularizēja tās lietošanu kā nākotnes Izraēlas valsts valodu.
Par modernām lietām runājot, Izraēla pēc "Business Insider" aprēķiniem ir 9. dārgākā valsts pasaulē, kurā dzīvot, bet pirmā ir Islande. Šis fakts par Izraēlu gan kontrastē ar to, ka valstī šogad dzīvoja tikai 17 miljardieri – vien maza daļa no visiem pasaules 2755 indivīdiem, ko "Forbes" un "Business Insider" pieskaita šim pulciņam.
