Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lielajās Latgales slimnīcās paliatīvās aprūpes gultas ir noslogotas, pieprasījums aug

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Māris Zanders: Šī kaitinošā mediju žēlošanās par naudas trūkumu

Lasīšana 21. gadsimtā. Stāsta Ilva Skulte

Lasīšana 21. gadsimtā: subjekta zaudēšana un kompleksa vide

21. gadsimts nule tikai uzņēmis apgriezienus, galvenā īpatnība, kas jāņem vērā, lasot vai aprakstot kādas noteiktas prakses kā 21. gadsimta parādības, ir to potenciālais mainīgums.

Tātad mums it kā jāapraksta process no iekšpuses – to izmaiņu process, ko lasīšanas praksē ienes tehnoloģiskā attīstība, citiem vārdiem sakot, lasāmtekstu dematerializācija, digitizācija, jaunu ierīču iesaistīšana to glabāšanā, izplatīšanā un pasniegšanā lasītājam un kultūras digitalizācija kopumā, kas kā fons lasīšanai piešķir jaunas vietas, lomas un funkcijas, pie reizes koriģējot ierastās. Lai arī izmaiņas šķiet krasas, izpētei nav cita ceļa, kā lēni, pārdomāti un kritiski sekot notikumu attīstībai, tai skaitā piedāvājot jaunus veidus un noskaidrojot vārdus, kā par lasīšanu runāt. Šobrīd, 2019. gadā, joprojām ir sajūta, ka lasīšanā mainās viss, izņemot alfabētisko kodu, bet mēs tajā meklējam ierasto.

2007. gadā divi slaveni bibliofili – itāļu rakstnieks un kultūras pētnieks Umberto Eko un franču rakstnieks un kino režisors Žans Klods Karjērs – publicēja jauku sarunu par šīm tēmām grāmatā ar mundru nosaukumu “Neceriet atbrīvoties no grāmatām!”[1] Tajā, bez argumentiem par labu grāmatas noturīgumam mūsdienu kultūrā, Eko atzīmēja arī, ka internets patiesībā ir izglābis lasīšanu (un grāmatas).

Digitālā kultūra paredz, ka bez lasīšanas (dažādām dzīves vajadzībām) nevar iztikt neviens. Mēs rakstām un lasām pat tajās komunikācijas situācijās, kurās iepriekš to nedarījām. Ja ievērojam, cik daudzveidīga mūsdienās ir lasīšana, redzam, ka lasām arī analogajos medijos visai negaidītās situācijās. Bet digitālie mediji ne vien paši ir tekstu nesēji, bet arī ērti un pieejami rīki dažādu analogu nesēju tekstu sagatavošanā.

Lasīšana noteiktā veidā saistītā lappušu kopumā šobrīd transformējas par lasīšanu kompleksās vidēs.

Lasāmais objekts

Grāmatu kultūra mūsdienās kļūst arvien vairāk atkarīga no:

  1. aparātiem,
  2. programmām,
  3. specifiskiem satura formātiem un
  4. izplatīšanas platformām. 

Grāmatas teksts pats par sevi jāpadara atbilstošs prasībām un iespējām, ko piedāvā multimodalās komunikācijas ceļi, interaktivitāte un “ieniršana” virtuālajā realitātē. Šie faktori liek domāt par grāmatu savādāk – vairāk kā par procesu, nevis objektu.

Īpatnējas pārmaiņas skar tekstu autorību. Katrā ziņā neviens vairs nebrīnās arī par tekstiem, kuru autors ir kolektīvs un kuru tapšanai var sekot līdzi reālā laikāŠī pati kolektivitāte raksturīga arī lasīšanai – sociālajos medijos momentāni reaģējot uz izlasīto, komentējot, diskutējot un rakstot un lasot citu sarakstītos turpinājumus. Piemērs, ir

Harija Potera romānu sērijas inspirētā bērnu un jauniešu literārā kustība, kuras būtību nodrošina interneta portāli, sociālie mediji un blogi.

Atsevišķa tēma šeit varētu būt arī (daiļ)literatūra. Ne tikai tādēļ, ka digitalizācija un internets pilnībā izmaina arī literatūras radīšanas, izdošanas un pārdošanas apstākļus, t.i. veidus, kā lasītājs nokļūst pie lasāmā teksta. Ne vien tādēļ, ka lietoto ierīču dēļ ienāk jauni literāri žanri, kā japāņu mobilā telefona romāni vai hipertekstuālā proza, kas pilnībā izmaina lasīšanas pieredzi laikā un telpā. Estētiskam baudījumam primāri paredzētu tekstu radīšana ar tiem raksturīgo uztveres jūtīgumu un apziņas mobilizāciju ir arī perfekts spēles lauks jauno lasīšanas veidu pētīšanai.

Interneta vietne nodrošina savstarpēju komunikāciju, informācijas apmaiņas un diskusiju iespējas un pašu sarakstīto darbu izplatīšanas un komentēšanas vietu Harija Potera sērijas un fantāzijas žanra literatūras cienītājiem.

Lasošais subjekts

Būdama dažādos laikos un kultūrās tik ļoti atšķirīga parādība, lasīšana tomēr vienmēr iekļāvusi dialektisku mijiedarbību starp tekstu un lasītāju. No lasītāja tas prasa ne vien tīri tehnisku burtu un vārdu atpazīšanas spēju, bet arī dažādu psiholoģisko mehānismu mobilizāciju – piemēram, empātiju, atcerēšanos, iztēli. Tādējādi lasīšanas procesā ne tikai kļūst saprotama teksta jēga un nozīme, bet arī mainās pats lasītājs vai lasītāja. Lasīšana internetā un digitālā vidē savulaik tika apsveikta kā jauns lasīšanas veids, kas ļauj izvairīties no specifiskiem vietas un laika nosacījumiem.

Tomēr, kad digitāli atbalsīta lasīšana ienāk mūsu ikdienā, nemanāmi, bet, iespējams, neatgriezeniski mainās mūsu tradicionālie lasāmvielas pasniegšanas, izplatīšanas un uzglabāšanas veidi. To forma ir cita, organizācija, sistēma un procesi paātrinās, bet lasītāja individualitāte, kas formējas un pārformējas lasīšanas procesā, iegūst jaunu, ceļotāja – nomada iezīmi[2]. Kā reiz rakstība padarīja iespējamu ziņu un ideju precīzu izplatīšanos plašākā teritorijā un racionālu, secīgu, argumentētu izteikšanās un domāšanas veidu, arī drukātās grāmatas ienākšanai raksturīga jauna kultūras sistēma, kas iekļāva gan materiālus un to sagatavošanu, gan institūcijas, gan prakses, simbolus, žanrus, bet arī jaunus tekstos balstītus domāšanas veidus. Tieši šī pieredze – drukāto grāmatu lasīšanas pieredze – iespējams, atbildīga par tādu konceptu formulēšanu kā indivīds, subjekts un patība.

Kā lasām 21. gadsimtā

Lai saprastu, kā šīs izmaiņas notiek, uzmanīgi un iejūtīgi jāpēta lasīšana ikdienas dzīvē – parastie lasīšanas paradumi. Pagājušogad Rīgas Stradiņa universitātes studenti triju nedēļu garumā dienasgrāmatās pierakstīja savus un citu ikdienas lasīšanas paradumus un nonāca, lūk, pie kādiem secinājumiem:

1. Pārsteidzošs droši vien ir secinājums, ka cilvēki (it sevišķi vecumā līdz 65 gadiem, bet, ja redze atļauj vai intereses liek, visai aktīvi arī pēc tam) lasa daudz vairāk, nekā šķietami liekas. Patiesībā daudziem diena aizrit tieši lasot, citiem vārdiem sakot, pētījumā absolūtais vairākums dienasgrāmatu aizpildītāju atzina, ka, tieši izmantojot lasīšanu, veic savus ikdienas pienākumus (strādā, mācās, rūpējas par ģimeni un līdzcilvēkiem utt.) un atpūšas. Vidēji lasām 2- 9 stundas dienā. Tā, protams, ir ievērojama amplitūda, tomēr lasīšanas kopējais ilgums dienā ievērojami svārstās arī katra atsevišķa pētījuma dienasgrāmatas aizpildītāja perspektīvā – ir dienas, kad svarīgas ir citas aktivitātes un lasīšanai neatliek laika (piemēram, ceļojam, sportojam, izklaidējamies ar citu mediju palīdzību). Interesanta tendence ir, ka it sevišķi jaunākas paaudzes cilvēki un it sevišķi tādiem mērķiem kā izklaide un komunikācija ar citiem, lasīšana skatīta kā līdzvērtīga iespēja multimodālās komunikācijas ietvaros - līdzās vai pat nešķirti (kā, piemēram, ''Instagram'' vai ''Snapchat'' vēstīs) no vizuālā attēla, skaņas, video. Piemēram,

izvēle starp grāmatu un seriālu brīvajā laikā ir izvēle starp divām salīdzināmām alternatīvām stāsta stāstīšanā, kas – vienalga kādā modālajā izpildījumā - kalpo relaksācijas vajadzības apmierināšanai.

2. Uzreiz jāatzīmē, ka grāmatas un drukātie mediji kopējā lasīšanas apjomā parādās ļoti nenozīmīgā daudzumā, neregulāri un saistībā ar individuāliem paradumiem – daudzi (vairāk sievietes) ne vien paretam labprāt pāršķirsta kādu žurnālu, veltot tam relatīvi īsu laiku (visbiežāk 15 – 30 minūtes), bet arī izlasot arī kādu garāku rakstu vai interviju. Tie, kam interesē sabiedriski politiskie notikumi, pāršķirsta arī avīzes. Skaidrs, ka avīžu lasītāji ir gados vecāki cilvēki, un pētījumā parādās, ka salīdzinoši uzmanīgāk tiek lasītas tieši vietējās avīzes. Tomēr nav tā, ka jaunieši avīzēm vispār nepievērstos – tās tāpat kā žurnālus lasa, ja tas ir ieradums vai saistīts ar profesionālajām interesēm. Tomēr izvēlēto drukāto mediju tipu daudzveidības attiecība pret lasīšanas biežumu un ilgumu rada drīzāk sporādisku un fragmentāru iespaidu, tādēļ, manuprāt, grūti runāt par tipiskām lasīšanas paradumu tendencēm attiecībā uz analogajai lasīšanai izvēlētajiem medijiem un tekstu veidiem, drīzāk būtu jāfokusējas uz ikdienas situāciju labāku izprašanu, kurās daudzi lasāmie teksti arvien vairāk tiek uztverti kā atvērti situatīvai, fragmentārai lasīšanai, kas paralēla citu citām darbībām vai mijas ar to, bet cilvēka vajadzības un izvēles ietekmē vesels stimulu, motīvu un ārēju, iespējams, nejaušu apstākļu komplekss un ikdienas dzīves rituāli.

Drukāto grāmatu lasīšanu varētu saistīt tieši ar šādiem rituāliem. Lai gan ikdienā tās tiek lasītas pārsteidzoši maz, tie, kas ir pieraduši, piemēram, lasīt pusstundiņu pirms gulētiešanas, dara to grāmatā. Grāmatas tiek lasītas mācību un darba kontekstā, arī pašizglītošanās un uzziņu sakarā. Romānu lasītājs, kas atklājis lasīšanas baudu, mēdz joprojām izlasīt kādu grāmatu vienā vai divās dienās, lasot intensīvi un daudz. Tomēr kopumā grāmatu lasīšana nevarētu tikt uzskatīta par regulāru parādību nevienā grupā, lai arī nebija neviena respondenta, kas nebūtu grāmatu lasījuši pavisam - vismaz vienreiz trijās nedēļās un vismaz 10 minūtes - pēdējo gan grūti nosaukt par grāmatu lasīšanu.

Zīmīgi būtu šajā sakarā pārdomāt daiļliteratūras iespējamās transformācijas. Kas īsti ir daiļliteratūras lasītājs, un kādu literatūru kādos medijos viņam patīk lasīt - prozu, drāmu vai dzeju? Interesanti, ka dzejai pētījuma laikā bija pievērsušies burtiski pāris respondentu un ne tikai drukātā grāmatā. Savukārt romantiskie, vēsturiskie un kriminālromāni, kas aizrauj lasītāju ar stāsta spriedzi, tiek visbiežāk lasīti tieši grāmatā. Estētiskais baudījums vai gaume neliekas svarīgi kritēriji. Drīzāk lomu spēlē subkultūrālā piederība vai profesionālā interese. Jaunie cilvēki nevairās arī daiļliteratūru lasīt angļu valodā. Šo pēdējo iemeslu dēļ, manuprāt, izdevējiem būtu iemesls vairāk domāt par oriģinālliteratūras un tās izplatīšanas ar jaunajiem medijiem saistītajām formām – interaktivitātes iespējām, starpmediju (crossmedia) un pārmediju (transmedia) stāstīšanas praksēm. Interesanti, ka teksts 21. gs. lasīšanā tiek uztverts kā garām plūstoša zīmju sekvence, kurai potenciāli var pievērsties uzmanības amplitūdā no “acs pārlaišanas” līdz aktīvai komentēšanai, interpretēšanai un attīstīšanai (kam pieejamas sociālo mediju platformas). Lielākā daļa respondentu nepraktizē tekstu izdrukāšanu (institucionālā kontekstā retumis tas tomēr tiek darīts – mācību materiāli, izdrukas darba pienākumu konteksta utt.).

3. Skaidrs, ka lasīšana 21. gadsimtā ievērojami vairāk norisinās digitālā formātā. Tas lasīšanu padara par pavisam atšķirīgu, lielā mērā automatizētu procesu, kurā daļu no lasīšanas pasākuma (ja to vispār var nosaukt par lasīšanu) izpilda datorprogramma – tā noteiktā veidā pārkodē informāciju, parādot burtu un vārdu virknes tikai uz ekrāna iespējamajā apjomā, bet arī atstāj sajūtu par potenciāli atšķirīgu virknēšanas iespēju pastāvēšanu un citiem lasīšanas virzieniem (intertekstualitate, hipertekstualitāte). Lasāmais teksts šajā vidē pastāv un darbojas neatkarīgi no autora un lasītāja, kam tas atklājas tikai daļēji, – varbūt pat nepietiekami, lai padarītu to 19.gs. vai 20. gs. sākuma nozīmē par lasīšanas subjektu. Subjekts izšķīst darbības procesā, kārtojot, meklējot, atverot un pārskatot tīklā pieejamos tekstus (un tekstus, kas nodrošina datortīkla funkcionēšanu).

4. Nākamā raksturīgā 21. gs. lasīšanas iezīme ir, ka teksti netiek lejuplādēti, tos visbiežāk lasa tiešsaistē, savā ziņā tīklā cilvēks darbojas līdzās daudziem citiem darbības veicējiem (t.i.“lasītājiem”). Pie tam, līdzīgi kā mēs izmantojam programmu atbalstu, tās izmanto mūsu ar lasīšanu saistīto darbību atstātos datus, savā ziņā “lasa” mūs pašus. Vispār lasīšana tīklā jeb hiperlasīšana izrādījusies ievērojami mazāk efektīva, ja ar lasīšanu saprot ne tikai informācijas uztveri, bet arī izpratni, zināšanas un pieredzi. Šis jautājums ir mājaslapu dizaineru, lasīšanas pētnieku, psihologu un neirozinātnieku intereses degpunktā – lasīšanas procesā iesaistītā atmiņa lasot apstrādā daudz lielāku daudzumu datu, noslogotā īstermiņa atmiņa paralizē arī ilgtermiņa atmiņas darbu[3]

5. Neskatoties uz ierīču piedāvājuma daudzveidību, salīdzinoši reti tiek lasīšanai lietotas planšetes vai e- lasītāji, biežāk digitālais lasāmais tiek atvērts datorā vai viedtālrunī (šeit rezultāti ir aptuveni vienlīdzīgi, lai arī individuāli un - atkarībā no konteksta un lasīšanas vajadzības – dažādi). Sastatot šo atziņu ar drukāto mediju lasīšanas relatīvi nelielo īpatsvaru, to varētu traktēt tā, ka

lasīšanai visbiežāk vairs obligāti nevajag tai īpaši paredzētu objektu – avīzi, žurnālu, grāmatu vai e-lasīšanas ierīci.

6. Pēdējais novērojums, kas sasaucas arī ar pēdējiem citu pētnnieku iegūtajiem rezultātiem[4] ir, ka lasīšanas paradumi ir ļoti heterogēni, tie ļoti atšķiras atkarībā no nodarbošanās, dzīves stila un ikdienas paradumiem. Pie tam tie noteiktā veidā gan ātri un pastāvīgi mainās (līdzi medijem, programmām, formāta un dizaina īpatnībām), gan arī tendēti uz saglabāšanos un nemainīgumu – institūciju (bibliotēka, skola, valsts iestāde) un rituālu veidā.

Tā nu, runājot par 21. gs. lasīšanu, uzmanības fokuss pamazām kļūst ekoloģiski orientēts – būtu labāk jāizprot vide, kurā lasīšana notiek, kad lasītājs meklē un atrod, vai arī viņa redzes laukā parādās teksts. Šī vide jāskata tiklab sociokulturāli sakārtota, kā arī dažādo piedāvājumu piesātināta un dažādu individuālo vajadzību caurstrāvota. Visiem šiem faktoriem mijiedarbojoties, mainās kā lasīšana, tā arī lasītājs pats – daļa no šīs vides, saspēlē ar šo vidi, jutīgi uztverot un reaģējot uz izmaiņām tajā.

Plašāku materiālu par šo periodu var lasīt interneta žurnālā "Punctum".

 

[1] Eco, U., & Carrière, J. C. (2009). N'espérez pas vous débarrasser des livres. Grasset.

[2] Cubitt, S. (1998) Digital Aesthetics. – – London, Thousand Oaks: SAGE Publications.: 6)

[3] Hayles, N. K. (2012). How we think: Digital media and contemporary technogenesis. University of Chicago

Press.

[4] Latvijas Grāmatizdevēju asociācija (2018) (sk. 18.07.2019)

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti