Stāsti

Evija Unāma. «10 stāsti par ...». Māsa.

Stāsti

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Tu vari palīdzēt.

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Kā pateikt…

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Kā pateikt…

Pirms pieciem gadiem man diagnosticēja ļaundabīgu audzēju. Šodien par šo faktu liecina vien rētas, daži lieki kilogrami un sliktas atmiņas. Ja kādam smaga saslimšana ir traģēdija un dzīves beigas, man tā nāca kā atspēriena un atskaites punkts. Kā robežšķirtne. Tā bez ceremonijām sašķērēja dzīvi divās daļās - pirms un pēc. Vai ir iespējama skaista, pilnvērtīga dzīve pēc smagām slimībām? Uzdrošinos apgalvot, ka jā. Ja atrodas iedvesmas, cerības un mīlestības avots. Jo cilvēki visbiežāk slimo vien tad, kad šī veldzējuma trūkst…Šis laiks ir piedzīvots ar brīnišķīgām atklāsmēm un arī secinājumiem. Ar dažiem šobrīd dalos. 

9. Kā pateikt…

Kā bez traģikas pateikt, ka ir veselības problēmas? Un – kā uzklausīt bez šausmām ziņu, ka otram ir šādas veselības problēmas?  Jautājumi, uz kuru man joprojām nav atbildes.. 

Sabiedrībā, droši vien ne jau bez pamata, valda pārliecība, ka vēzis ir nāvesspriedums. Tāpēc nav brīnums, ka padzirdot par diagnozi, cilvēku reakcijas ir teju līdzvērtīgas, kā ziņai par drīzu miršanu. Bet tā nav. Arī pašai bija stipri jāpiepūlas, lai sevī izskaustu šo apkārt virmojošo stereotipu. Jā, no šīs slimības mirst, bet ne mazāk ļaužu arī izveseļojas. Tātad jākoncentrējas tikai uz pozitīvo rezultātu. 

Atceros pirmo dienu darbā pēc tam, kad uzzināju par savu audzēju. Bija grūti mobilizēt domas, savākties. Lasīju ziņas. Burti peldēja. Daudzviet pārteicos. Pārdzīvoju. Centos neizrādīt.

Par laimi, neviens neko nepārmeta. Tomēr nācās iet pie vadības, lai informētu, ka būs jāpārkārto darba grafiks. Saruna nebija viegla, jo bija jāpaskaidro, kāpēc. Un loģiski, ka stāstot iemeslus, gribi negribi, otra sejā izlasi līdzjūtību. Varu tikai apbrīnot savu kolēģu toleranci un iejūtību. Neskatoties uz to, ka strādāju starp žurnālistiem, nebija neviena lieka jautājuma. Tikai atbalsts. 

Grūtāk gāja mājās. Izstāstīt bērniem, ka esi slims, nav viegli. Vēl jo vairāk tad, ja esi vienīgais vecāks un apgādnieks.

Tāpēc teicu to, kā garām ejot, ar domu – es te drusciņ paslimošu, iespējams, būšu nedaudz vārgāka, bet tā – mūsu dzīvē nekas baigi nemainīsies. Nezinu, vai tas ir pareizākais. Šobrīd, raugoties uz pagātni, pieļauju, ka rīkotos savādāk.

Ļoti norobežoju savus mīļos no tā visa.

Saudzējot un baidoties, ka viņi to uztvers traģiski. Pārdzīvos. Un es nemācēšu vai nespēšu mierināt. Naivi cerēju, ka neizjutīs grūtākās dienas. Ja godīgi, pat neaptvēru, ka ceļš uz atveseļošanos nāks ne tikai ar psiholoģiskām grūtībām, bet arī fiziski būs smagi. 

"Dod pieci" akcija

Laikā no 15. līdz 21.decembrim jau trešo gadu norisināsies Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas labdarības akcija „Dod pieci”. Šogad akcijā vāks ziedojumus onkoloģijas pacientu psiholoģiski sociālajai rehabilitācijai. Vairāk te.

Nu tas viss ir aiz muguras. Ļoti ticu un paļaujos uz to, ka neatkārtosies. Jo esmu mainījusies. Attieksmē pret sevi un savu dzīvi. Tomēr ir joprojām daudz jautājumu, uz kuriem atbildes vēl meklēju. Un arī ceru atrast. 

Pārējie stāsti: 

1. Diagnoze. 

2. Ome

3. Lakats.

4. Knopočka 

5. Mati 

6. Lēmumi 

7. Vizīte 

8. Māsa

1 komentārs
Ārste psihoterapeite Evijai
Paldies par esejām! Ceru, tās daudziem palīdz. Lūdzu, vai varat vēl vairāk uzrakstīt, kā ar savu tagadējo pieredzi stāstītu par to saviem bērniem un tuviniekiem?
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti