Stāsti

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Vizīte.

Stāsti

Evija Unāma. «10 stāsti par...». Kā pateikt…

Evija Unāma. «10 stāsti par ...». Māsa.

Evija Unāma. «10 stāsti par ...». Māsa.

Pirms pieciem gadiem man diagnosticēja ļaundabīgu audzēju. Šodien par šo faktu liecina vien rētas, daži lieki kilogrami un sliktas atmiņas. Ja kādam smaga saslimšana ir traģēdija un dzīves beigas, man tā nāca kā atspēriena un atskaites punkts. Kā robežšķirtne. Tā bez ceremonijām sašķērēja dzīvi divās daļās - pirms un pēc. Vai ir iespējama skaista, pilnvērtīga dzīve pēc smagām slimībām? Uzdrošinos apgalvot, ka jā. Ja atrodas iedvesmas, cerības un mīlestības avots. Jo cilvēki visbiežāk slimo vien tad, kad šī veldzējuma trūkst…Šis laiks ir piedzīvots ar brīnišķīgām atklāsmēm un arī secinājumiem. Ar dažiem šobrīd dalos. 

8. Māsa 

Ja Tu man jautātu, kas ir briesmīgāk – slimot pašam, vai būt līdzās kādam, kas sasirdzis, es nedomājot atbildētu, ka otrais. Liktenis pārbaudījumu ar vēzi atsūtīja divreiz. Pirmoreiz šo mācību izgāju pati. Otrajā reizē biju blakus māsai. Pieredze neapskaužama. Atceros, ka

brīdī, kad māsa pavēstīja, ka ir “iekāpusi manās kurpēs”, pirmā reakcija bija kā krāšņa ziedu buķete – pilna emociju gamma!  Vispirms  – noliegums, tad dusmas, pēc tām izmisums, un tikai tad situācijas pieņemšana un apņemšanās.

Māsa savukārt šo vēsti uzņēma salīdzinoši mierīgi. Ja jau es esmu tikusi tikusi tam pāri, viņai arī būs pa spēkam. Bet tie bija meli. Viņa bija ne mazāk nobijusies, kā es. Un tāpat, kā es, zināja, ka nav divu vienādu cilvēku. Tāpat kā

nav vienādu ceļu uz atlabšanu. Soļojam šo kopējo posmu plecu pie pleca, viena otru stutēdamas.

Iepazīstam no jauna viena otru. Jo daudz runājam, vēl vairāk kopā klusējam. Nu abas zinām, ka šī slimība ir kā lāsts un svētība vienlaicīgi. Tā izgriež glancēto ikdienas oderi, izvelk dienasgaismā slēptās ilgas, vēlmes, cerības un sapņus. Uzdod jautājumus, meklē atbildes. Uzjundī atmiņas, visas, bez šķirošanas – kā labās, tā arī tās, kuras labprātāk noraktu uz mūžīgiem laikiem. Spiež pārvērtēt lietas, cilvēkus, notikumus, arī vērtību skalas. Bet pāri visam iemāca paļauties un noticēt - kā sev, tā citiem.

Jāteic gan, ka tieši māsas slimošana man izgaismoja daudz ačgārnību mūsu valsts veselības sistēmā. Kad esi pats kā slimnieks virpulī un cīnies par savu izdzīvošanu, daudz kas paslīd garām vai gluži vienkārši - tiek pazemībā pieņemts. Jo esi neaizsargāts. Baidies, ka mazākais protests var vērsties pret tevi pašu. Tad labāk sakost zobus, pievērt acis un cerēt, ka beigu beigās viss būs labi. Stiprināt sevi ar labām domām un pēc iespējas laipnāku attieksmi pret medicīnisko personālu. Jo arī viņi ir šīs sistēmas upuri. Tiesa, daži ar šo veiksmīgi attaisno savu paviršo attieksmi pret savu darbu.

"Dod pieci" akcija

Laikā no 15. līdz 21.decembrim jau trešo gadu norisināsies Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas labdarības akcija „Dod pieci”. Šogad akcijā vāks ziedojumus onkoloģijas pacientu psiholoģiski sociālajai rehabilitācijai. Vairāk te.

Mana māsa atveseļojas, ar viņu viss ir un būs labi. Viņai līdzās ir cilvēki, kas par viņu iestāsies. Viņai esmu es galu galā…. 

Pārējie stāsti: 

1. Diagnoze. 

2. Ome

3. Lakats.

4. Knopočka 

5. Mati 

6. Lēmumi 

7. Vizīte 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti