Cytaidi latviskais

Citādi latviskais. Latgales godi. Kāzas

Cytaidi latviskais

«Cytaidi latviskais». Latgales godi. Kapusvētki

Citādi latviskais. Latgales godi. Talkas

Siena, zemeņu un mēslu talkas. Ciemos Latgalē

Manas dzīves vērtīgākā talka notika, kad LTV kolektīvs iesāka sadarbību ar Kokneses fondu, sākās ceļš uz Likteņdārzu un mēs centāmies apgūt salas brikšņaino teritoriju Daugavas vidū. Noteikti šeit var pieminēt arī valstiski svarīgo dzejnieka Imanta Ziedoņa iniciatīvu atbrīvot mūsu skaistās Latvijas dižkokus, ar talku palīdzību kopt un vairot mūsu Latvijas daili. Tas nozīmē, ka kaut kur mentāli mūsos ir dzīva šī talku jeb darba vajadzība, darīt kopā, darīt priecīgi un darīt, negaidot par to atlīdzību.

Vasaras sākumā braucām divu dienu komandējumā uz Latgali „piedalīties” (vismaz vērojot) talkās. Sākums bija daudz sološs ar sarunu, kurā tika solīts, ka redzēsim īstu siena talku – piedzīvojot visus tās brīnišķos etapus: agru celšanos, rasu pļavā, izkapts švirkstēšanu, glītus vālus, kas guļas laukā kā paralēlas upes, jau nopļauta siena ārdīšanu, kraušanu zārdos un cienastu turpat lauka vidū. Nu tā tas izskatījās vēl ne tik sen, pirms 30 - 50 gadiem noteikti. Divas dienas iepriekš uzzinājām, ka siena laiks Latgalē iet pilnā sparā un atbilstoši 21. gadsimtam - ar traktoriem, siena ruļļiem un nekādu zārdu nebūs. Īsi sakot - viss ir, bet bez romantikas. Iedarbinājām tuvus un tālus sakarus, arī sociālos tīklus un braucām komandējumā, jo mērķis bija, cerība arī, atlika darīt!

Tā kā agrais rīts ar rasu izpalika un pirmais objekts sarunāts uz vēlāku laiku, tad kolēģiem piedāvāju piebraukt pie Adamovas ezera, kur iepriekšējās sezonās jau bijām filmējuši stāstu par Latgales dabu, un tā, manuprāt, patiesi ir viena no TOP 5 skaistākajām vietām Latgalē. Kalnainie, koptie lauki, saulainais rīts, viensētas un ezers, kas guļ pie kājām teju 300 grādu rādiusā nebija viss, ko tobrīd ieraudzījām. Mūsu acu priekša nokalnē strādāja traktors, mētāja siena klučus un vismaz divi tādi puikas kā no Jāņa Akuratera „Kalpa zēna vasaras" tos vāca. Tur bija talka! Gāju prasīt puikām atļauju filmēt un uzjautāju, ko īsti  dara. Man atbildēja: „Neredzi, vācam čukus!” Nesaklausīju un pārprasīju, otrreiz likās – tjukus. Arī mūsu raidījuma vadītājs Arnis teica, ka tie ir tjuki - īpaša mehanisma sapresēti siena kluči apmēram virtuves ķeblīša lielumā. Labojiet, ja tie nav tjuki!

Mūsu operatoriem Uvim un Raivo arī tas patika, viņi metās darbā, jo vieta un notikums idilliski, piedalījās arī stārķis, viensētas lopiņi, šķita, pat Raivo vadītais drons no lielpilsētas mazā monstriņa pārtapis par lauku čaklo biti, zumēja rīta ainavā kā trekna kamene. Drons, protams, patraucēja tjuku vācējiem darbu – uz augšu vien gribējās skatīties, jo 21. gadsimta gadžets ielidojis arī viņu teritorijā.

Ir vērts pateikt, ka Adamovas ezers ļaužu un politiķu runās bijis vienmēr; kad 1936. gadā  pļaujas svētku (!) laikā to apmeklēja prezidents Kārlis Ulmanis, viņš izteica vēlēšanos dot šai skaistajai vietai latvisku vārdu. Ezeru pārdēvēja par Kalnezeru. Par to rakstīja laikraksts ‘’Brīvā Zeme” 1936. gada 22. septembrī. Vēlāk padomju vara šajā apstāklī saskatīja ko nepieņemamu, ka ļaužu valodās tas vienmēr paliks kā Ulmaņa pārdēvētais ezers, un nolēma atgriezt ezeram vēsturisko Adamovas nosaukumu.

Kad bijām pameditējuši Adamovas krastā, braucām uz Rikavu, uz mums solīto siena talku.

Tikšanās ar galveno talcinieci Līviju Liepdruvieti bija sarunāta pie Rikavas muižas, kas ilgus gadus bijusi Rikavas skola, bet šogad pirmo gadu lepnā sarkano ķieģeļu celtne ar spožo, nesen nomainīto kapara jumtu 1. septembri nepiedzīvoja – skola tika slēgta! Rikavas centrā pulcējās talcinieces, atļaušos teikt – diezgan piktas, jo ir siena laiks, bet pierunātas uz paraugdemonstrējumiem Latvijas Televīzijai. Un tomēr viss notika pa īstam, ar grābekļiem, izkaptīm, cienastu, jauniešu iesaistīšanu un apmācīšanu, un nekādas izrādīšanās.

Režisore Zita lūdza darbu darīt lēnāk, lai paspējam visu nofilmēt, lai izbaudām zārda kraušanu, nekā – ja strādā, tad strādā un sarunas pēc tam. Talcinieces Līvija, Anita, Inese stāstīja par bērnībā piedzīvotajām talkām, par īstu darbu savās un kaimiņu pļavās un jauko sentimentu, kas ik gadu vainagojas vienā siena zārdā, kas tiek sakrauts, lai romantiskāks līgo vakars. Inese atcerējās, ka

viņas bērnības vasaru skaistākie mirkļi bija, kad bērniem siena šķūnī bija jāsablietē siena pants un jāsagaida katra krava ar riktīgu mīdīšanu, kas vienmēr pārvērtās jautrā dauzīšanās priekā.

Arņa vectēvs savukārt bija riktīgi piedraudējis, ja nebūs pļavā - ēst todien nedabūs! Diena bija atbilstoša siena laikam, saule dedzināja, sviedri tecēja gan talciniecēm, gan mūsu puskailajiem operatoriem, visvieglāk bija Arnim - pirms nedēļas operētā roka šoreiz neļāva iesaistīties īstā strādāšanā, bet viņš sarunāja ar talcinieci ielīst siena zārdā un protams baudīja cienastu - sieru, kvasu un alu.

Mūsu kolēģe no Latvijas Radio Daira Zīle, lieliski saprazdama, ko nozīmē, ja pēdējā brīdī atsaka iepriekš sarunātu interviju vai tml., piedāvāja braukt uz viņas laukiem Kārsavas novadā, kur Daira vada vasaru, un piedalīties ģimenes zemeņu talkā. Šajā reizē zemeņu dobēs satikās četras paaudzes un Daira atcerējās, ka viņas bērnībā talkas tika plānotas iepriekš, nekas tās nevarēja izjaukt, un nospraustais darbs jāizdara pilnībā. Tas nozīmē, ka sākumā pieminētā gadu robeža jāsamazina un īstas talkas Latgalē bijušas pat pirms 20 gadiem!

Dairas lauku māju nosaukums ir „Klimani”, tāds bijis vecmammas tēva vārds un no tā arī māju nosaukums. "Klimanu" īstā saimniece arī ir Dairas vecmamma Lidija Slišāne, kura izstāstīja par savā jaunībā piedzīvotajām talkām, cik daudz cilvēku tajās piedalījās, cik organizētas un priecīgas tās bijušas. Lidijas mamma bijusi šuvēja, tāpēc mājās vienmēr daudz cilvēku apgrozījušies un talku laikā ne tikai radi, bet arī Lidijas mātes kundes nākušas palīgā. Vissulīgāk izklausījās stāsts par mēslu talkām, kas notikušas pavasarī, kad no dziļajām kūtīm izvesti mēsli.

Vai jūs zināt, kas ir "dziļā kūts"? Tā ir kūts bez betona vai citādas grīdas, kurā lopu mēsli krājas – ziemā silda un, kā izrādās, pasargā gotiņas arī no dažādām nagu slimībām. Paskatījos internetā, un atradu, ka tiek runāts par līdzīgi iekārtotam kūtīm arī šodien. Mūsu senči zināja, kā savus lopiņus kopt un pasargāt! Tad nu, lūk, pavasarī visa tā ‘’bagātība’’ tika izvesta uz lauka, iestrādāta zemē, un noskatoties raidījumu, uzzināsiet, ka visu šo procesu kāda apstākļa dēl pat var saukt par latgaliešu F1 (pirmā formula).

Mēslu talku mēs nepiedzīvojām, bet zemeņu talku gan. Laikam jau zemenēm piemīt īpaša vasaras garša un sajūta, jo Arnis aizrunājās pat līdz dzejai un izrādās, ka Lidijas kundze raksta dzeju, lūk, dzejolītis, ko Arnis nolasīs arī raidījumā:

Ja zemeslode apaļa,
Kur priekša tai, kur pakaļa.
Un ļaudis arī bieži iet
Ar pakaļu pa priekšu,
Bet manī kāda sāpe zied
Ar dzeloņiem uz iekšu.

Tā mēs arī sapratām, ka kopīgu darbu darot, cilvēki var izrunāt dažādas lietas, kļūst atklāti un patiesi. Par talkā būšanu vai iešanu neviens nevienam neko nemaksā, tikai pacienā, attiecības ir tīras un bez aizspriedumiem, un katrs dara to, kas labāk padodas. Piemēram, kad mazajam Eduardam, Dairas dēliņam, apnika tīrīt zemenes, viņš atrada Dairas vectēvu Jevgēniju, viņi sameistaroja braucamo no vecajiem Dairas ratiem un svinīgi apsekoja ‘’Klimanu” sētu.

Eduards ar Dairas Zīles vectēvu Jevgēniju

Zemenes saēdušies, talku nofilmējuši,  mēs atvadījāmies no Dairas, viņas mammas un vecvecākiem, bet, pirms rakstīt šo, es atcerējos par Lidijas dzejoļiem un pavaicāju, vai vēl nevarētu kādu nopublicēt. Klik, klik, klik.. manā Iphonā sakrita Lidijas Slišānes dzejoļi, daudz! Vai jūsu smārtfonā ir vecmāmiņas dzejoļi?

Man žēl, ka liktens nebij lēmis
Pie vecmātes kā bitej ziedā dūkt.
Klausīties to tālo gadu stāstus,
Būt baznīcā un kopā Dievu lūgt.

Manas ziedlapiņas tā pa vienai
Laiks bez žēlastības rāva nost.
Vienīgi ar brūnām smilgu skarām
Pie kapu kopiņas mēs varam paklusēt.

Kā vecmāte ar vecammātēm
Par lopiem, slimībām un kariem,
Par linu palagiem un cimdu rakstiem
Zem baltiem bērziem varam parunāt.

Nav tiesa, ka laiks dziedē rētas,
Ka aizmirstas sāpes un prieks.
Vēl manī vecāsmātes rētas
Liek sirdij asiņot un durt.

***

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti