Pērnā gada 16. oktobrī domnīca "Providus" kopā ar Frīdriha Eberta fondu organizēja konferenci, kuras dalībnieki apsprieda NAP2027 iezīmētos soļus socialās nevienlīdzības un nabadzības mazināšanas jomā, kā arī mājokļu politikā. Sadarbībā ar nozares ekspertiem "Providus" sagatavoja atzinumu, norādot konkrētus priekšlikumus plāna uzlabošanai. Tomēr jāatzīst, ka
patlaban NAP2027 ambiciozie mērķi sociālajā jomā drīzāk palikuši lozungu līmenī.
Latvijas politiskajā telpā ik pa laikam uzvirmo atsauces uz Ziemeļvalstu labklājības līmeni, kas kalpo kā zināms etalons idejām par sociālo taisnīgumu. Arī NAP2027 šī brīža redakcijā var novērot tiekšanos uz vismaz vienu no Ziemeļvalstu sociālā modeļa elementiem – kvalitatīviem un pieejamiem sociālajiem pakalpojumiem. Neapšaubāmi, pieeja kvalitatīvai un efektīvai veselības aprūpei, kā arī visu līmeņu izglītībai neatkarīgi no dzīvesvietas ir būtisks priekšnosacījums vienlīdzīgākas sabiedrības izveidei. Tomēr jau pagājušā gada novembrī "Providus" norādīja: lai šos svarīgos mērķu sasniegtu,
NAP2027 ir nepieciešams vismaz ieskicēt dažus konkrētus veidus, kā virzību uz tiem padarīt ilgtspējīgu.
Cerībai, ka Džini koeficients samazināsies par pieciem procentpunktiem septiņu gadu laikā, pateicoties labākai veselības aprūpei, patlaban nav pamata. Mērķis ir jāsaglabā, bet tam ir jāsniedz arī reāls pamatojums.
Kāds tas varētu būt? "Providus" sagatavotajā atzinumā ir norādīti divi galvenie instrumenti, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību: nozīmīga nodokļu reforma, kas dod iespēju efektīvāk pārdalīt iedzīvotāju ienākumus, un/vai nozaru ģenerālvienošanās un darba koplīgumi, kuri fiksē un izlīdzina konkrētās nozares darbinieku atalgojuma līmeņus.
Latvija joprojām ir viena no retajām valstīm Eiropas Savienībā (ES) bez reālas ienākuma nodokļa progresivitātes. Turklāt nodokļu progresivitāti vajadzētu attiecināt ne tikai uz ienākumiem, kas gūti no algota darba, bet arī uz jebkuriem citiem ienākumiem (tātad dažādiem finanšu aktīviem, piemēram, ienākumiem no nekustamā īpašuma, dividendēm, kapitāla pieauguma). Svarīgi atzīmēt, ka Latvijai ir ļoti augsts mantiskās nevienlīdzības rādītājs, kas iekļauj arī dažādus personām piederošus īpašumus. Ir grūti saredzēt, kā mazināsies šī nevienlīdzība bez jēgpilnas nodokļu reformas. Lai arī viens no NAP2027 uzdevumiem [101] tik tiešām ir nodokļu sistēmas pilnveide, tai ir jābūt prioritārai un līdz ar to jāieņem daudz būtiskāka loma plāna struktūrā.
Turklāt, pat ja izdotos mazināt nevienlīdzības rādītājus un ieviest pieejamākus sociālos pakalpojumus, tas nemazinātu monetāro nabadzību, kas valda Latvijas sabiedrībā. Šī brīža redakcijā ir iekļauta ambicioza bērnu nabadzības riska indeksa samazināšana no 17,5% (2017. gadā) uz 11% (2027. gadā), kas būtu zemākais rādītājs visā Eiropas Savienībā. Tomēr jau atkal pietrūkst skaidri iezīmētu soļu šī mērķa sasniegšanai. Līdzīgi, kā norāda Latvijas bankas eksperti, nodokļu reforma uzreiz neatrisinās nabadzīgākās sabiedrības daļas zemo ienākumu problēmu. Tāpēc "Providus" priekšlikums ir iekļaut NAP2027 uzdevumu mērķtiecīgi palielināt finansējumu vismazāk aizsargātajām sociālajām grupām (piemēram, nepilnām ģimenēm, vientuļiem senioriem, personām ar invaliditāti utt.). Attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP) Latvijas tēriņi sociālajām vajadzībām ir mazāki nekā citām ES valstīm – tas norāda uz ciešo saikni starp spēcīgu sociālo drošības tīklu un valsts nodokļu politiku.
Lai tuvotos Ziemeļvalstu labklājības modeļa īstenošanai, Latvijas nodokļu ieņēmumiem vajadzētu būt par 5 – 10% lielākiem, kas savukārt norāda uz nepieciešamību pēc ēnu ekonomikas mazināšanas un/vai jau pieminētās nodokļu reformas.
Zīmīgi, ka attieksmē pret dažiem progresa rādītājiem, piemēram, Džini koeficientu un bērnu nabadzības riska indeksu, NAP2027 valda izteikts optimisms, turpretī, raksturojot dažus citus rādītājus, attieksme ir drīzāk pesimistiska. Piemēram, nabadzības riska indekss pēc sociālo transfertu saņemšanas (pabalstiem, pensijām utt.) 2018. gadā bija 23,3%, kas bija trešais augstākais rādītājs ES. Tāpēc ir visai savādi, ka NAP esošā redakcija pieļauj iespēju, ka šis skaitlis vispār nemazināsies nākamo septiņu gadu laikā. Lai arī mērķa vērtības vēl tiks precizētas, ņemot vērā piešķirto investīciju apjomu katrā no rīcības virzieniem, tomēr pat vislabākajā gadījumā tiek paredzēts, ka nabadzības līmenis saglabāsies virs šobrīd ES vidējā (attiecīgi 17,5% pret 17,1%).
Tikpat savādi ir tas, ka dažos rādītājos pat tiek pieļauts regress. Piemēram, nabadzības riska indekss senioriem virs 65 gadu vecuma 2018. gadā bija 45,7%, kas ir otrs augstākais rādītājs ES. Taču NAP2027 redakcija paredz iespēju, ka šis rādītājs varētu pieaugt par veseliem 10 (!) procentpunktiem (sk. 25. lpp. [111]). Līdzīgi: personu īpatsvars zem minimālā ienākuma līmeņa 2017. gadā bija 8,9% – un arī šajā rādītājā tiek pieļauts regress vesela procentpunkta vērtībā. Šo “progresa” rādītāju polarizācija norāda uz zināmu plāna nekonsekvenci, kas izriet no konceptuālas sociālās politikas trūkuma.
Esošās koncepcijas trūkumus labi ilustrē, piemēram, rīcības virziena “Sociālā iekļaušana” (prioritāte “Stipras ģimenes, veseli un aktīvi cilvēki”) uzdevumi. Nabadzības mazināšana un sociālā atstumtība tiks risināta ar sociālo pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu (nepieciešami, bet nepietiekami), sociālo darbinieku kompetences uzlabošanu (nepieciešami, bet noteikti nepietiekami), labāku politikas novērtēšanu un tautoloģisku nabadzības un nevienlīdzības mazināšanu. Mērķi tiek risināti ar citiem mērķiem.
Piesaukto Ziemeļvalstu modeli raksturo spēcīgs sociālās drošības tīkls, bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, kā arī darbinieku koplīgumi un attīstītas arodbiedrības. Šie nav pēdējo gadu Latvijas attīstības virzieni – drīzāk tieši pretēji. Tāpat šo modeli raksturo lielas publiskas investīcijas attiecībā pret IKP un progresivitāte nodokļu sistēmā. Tāpēc turpmākajā NAP2027 veidošanas posmā politiķiem ir jāpieņem vairāki svarīgi lēmumi tieši sociālās politikas jomā, lai izvirzītos mērķus padarītu reāli sasniedzamus.
Kopsavilkumā: NAP2027 iekļauj vairākus vēlamus un ambiciozus mērķus Latvijas sociālo problēmu risinājumā. Ja tie visi tiks sasniegti, tad 2027. gadā Latvijas iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības rādītāji būs pielīdzināti ES vidējam līmenim, nabadzība kopumā būs ievērojami samazināta (it īpaši nepilnās un lielās ģimenēs), veselības aprūpe būs savlaicīgi pieejama un Latvijā augs jauns un zinošs darbaspēks. Tomēr patlaban lēmumu pieņēmējiem ir jāatbild uz vairākiem svarīgiem jautājumiem, kuru atbildes ir jāiekļauj NAP redakcijā:
- Kādi principi ir jāievieš un jānostiprina nodokļu sistēmā, lai veicinātu šo mērķu sasniegšanu?
- Kā mērķtiecīgi palielināt finansiālā atbalsta apjomu vismazāk aizsargātajām sociālajām grupām?
- Kā veicināt un attīstīt sociālo dialogu starp darba devējiem un arodbiedrībām?
NAP priekšrocība ir iespēja domāt vidēja termiņa ietvaros, piešķirot mazāk uzmanības politisko partiju kapitālam un vēlmei iegūt punktus nākamajām vēlēšanām. Tas vēl nenozīmē, ka atbildes ir skaidrākas, tomēr būtu neapdomīgi laist garām iespēju izstrādāt patiesi stratēģisku un reāli īstenojamu vīziju par Latvijas sabiedrības nākotni.
