Pēdējā latviskuma cerība - vecmamma. Īrijas dienasgrāmata

Haralds Ozols

Vakar atgriezāmies pie Pelaku saimes, no kuras ir mūsu iepriekšējie sarunu biedri Heilija, Sanijs un Violeta. Jau toreiz minēju, ka Pelakus šeit var satikt trīs paaudzēs, un vakar ar visām trīs arī parunājām. Viņiem nav vienota viedokļa par dzīvi Īrijā, uzskatiem atšķiroties ne vien starp paaudzēm, bet arī starp vienaudžiem. Vecmāmiņa Mārīte ar nostalģijas pilnu un smagu sirdi atceras, cik interesanta viņai bijusi bērnība Latvijā, domājot, ka viņas tagadējiem mazbērniem tāda tā vairs nebūs. Grūti arī teikt, vai tas tāpēc, ka bērni dzīvo Īrijā, vai arī tāpēc, ka šodienas jaunietis ļoti atšķiras no tiem, kādus tos atceras Mārīte. 

Mazmeita Heilija tikmēr ar domām, kā tad ir gulēt siena kaudzē, īsti neiespringst, jo viņai prioritātes ir skolas beigšana un sevis attīstīšana. Šobrīd ir atbildīgs laiks viņas dzīvē un nav ko lieki piegružot prātu ar to, kā bija un kā būs. Viņa arī neuzskata, ka būtu jājūtas kā zaudētājai pēc dzīves uzsākšanas Īrijā.

Visas sajūtas, ko viņa atceras no Latvijas, viņa ir piedzīvojusi arī jaunajās mājās Īrijā un vēl pie tam ar uzviju.

Kad radinieki atgādina viņai par dzimtenē palikušajiem draugiem, Heilija ātri atbild, ka šeit nav jutusies vientuļa, gan ģimenes, gan pretimnākošo un draudzīgo vietējo dēļ. Jaunus draugus te varot dabūt pāris dienās, it īpaši, ja esi jauniņais, jo vienaudžiem uzreiz esi interesantāks. Vispār no Heilijas var noprast, ka socializēšanās ziņā mums vēl ir daudz, ko mācīties no īriem, un - no līdzšinējās pieredzes šeit - es viņai varētu piekrist. Ne vien paši īri uz ielas ir draudzīgāki nekā manis sastaptie rīdzinieki, bet arī vietējie latvieši šķiet palikuši atvērtāki, dzīvojot laipnākā ikdienā. 

Mēs turpinājām sarunu par to, kā atšķiras latviešu tīnis un īru tīnis. Starp Pelakiem atkal viedoklis dalās, viens saka, ka pusaudži Īrijā ir mākslīgāki un plastiskāki, otrs saka, ka brīvāki un trešais papildina, ka līdz ar to nekaunīgāki, tomēr visi vienojas, ka sociālāki. Par to nekaunību es arī varu piekrist, jo viņiem šķiet, ka drīkst vairāk atļauties, un daži no satiktajiem īru jauniešiem arī atļaujas. Heilija turpina, ka, lai arī skolā īriem iet salīdzinoši grūtāk, ārpus skolas viņas vienaudži noteikti ir spējīgāki par viņu – latvieti. Meitene domā, ka viņu identitātes kodā ierakstītā pārliecība nomāc mūsu latviešu domīgumu un introvertumu. Tagad tik jācer, ka Īrijā dzimušie latviešu bērni veiksmīgi sapludinās šos divus kodus un sanāks pašpārliecināti domātāji, nevis nekaunīgi introverti.

Ivars Zviedris

Gandrīz visās līdz šim sastaptās Īrijas latviešu ģimenēs vecāki ar bērniem runā latviski. Nu, vai vismaz cenšas runāt latviski. Tas tāpēc, ka vecāki grib, lai bērni ar vecvecākiem var sarunāties  bez tulka. Taču

neticami ātri ir pagājis laiks, kas latviešu tīņiem ar ierakstu pasē "īrs", ir piespiedis sarunāties ar omi vai opi, izmantojot vecākus par tulkiem.

Tāda ir Latvijas pēdējo desmit līdz piecpadsmit gadu vēsture. Vecvecāki, bērni un mazbērni Īrijā, viņu valoda, ieradumi un vieta, kuru sauc par mājām, ir mūsu Latvijas jaunāko laiku tēls.

Pelaku Mārīte no Apes ir visu Pelaku latvietības stūrakmens. Viņa prot iebarot mazbērniem latvisku zupu, un nekādā gadījumā ne ar vienu mazbērnu nerunā angliski. Viņa ir kā latviskuma enkurs, kurš nolaists īru rindu mājā.

Pateicoties Mārītei, daudzie mazākie un nu jau vairs ne tik mazie viņas pēcteči labi saprot un arī runā dzimtajā mēlē. Šovasar viņa taisās divas mazmeitas vest uz Latviju svaigi sapļautā siena gubā gulēt. Viņa ir pēdējā cerība, kas mazmeitas Heilijas latviskajam gēnam palīdz izdzīvot.

Vecmamma ir pēdējā cerība, kura Heiliju tur pie Latvijas.

Kas notiks, kad nebūs vairs vecmammas Mārītes un vectēva Aiņa? Vai meitenes mamma Džeina vēl centīsies lauzīt mēli latviski, runājot ar meitu? Nav taču nekāda racionāla iemesla tā darīt. Un ļoti iespējams, ka nekad vairs nebūs naktsguļa svaigi pļautā siena čupā Latvijā.