Otrās pusītes - arī latvieši. Īrijas dienasgrāmata

"Dokumentālists" filmēšanas grupa ieradusies ciemos pie kuplas latviešu saimes, kas Īrijā dzīvo jau trīs paaudzēs. Sarunas vedas par atgriešanos vai palikšanu, kā arī par atšķirīgo un savējo atrašanu. Trīs dažādas perspektīvas trīs dažādiem un reizē tuviem latviešiem īrijā.

Anna Ķirse

Vakar bijām ciemos pie kuplas latviešu saimes, arī viņi šeit dzīvo jau trīs paaudzēs. 

Pusaudžu tante Violeta bija ļoti laipna, cienāja mūs ar gurķiem un tomātiem, gurķi esot no Latvijas. Kādā brīdī, kad palikām divatā, viņa man izstāstīja savu stāstu par Latviju. Violeta plāno uz Latviju braukt dzīvot pēc četriem gadiem, šobrīd Madonā tiek remontēts dzīvoklis, uz Latviju brauks ar savu vīru.

Vēl mēs ar Violetu runājām par to, kā latviešu bērni pieņemtu bērnus, kuri atbrauktu no Īrijas, bērnus, kuri runātu ar akcentu, iespējams, sliktā valodā, iespējams, ar citu ādas krāsu.

Īrijas dienasgrāmata

Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols -  devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā viņi apceļo Īriju un latviešu tīņus, kā arī raksta dienasgrāmatu LSM.lv. 

Violeta uztraucas par to, ka latviešu bērni, sevišķi mazpilsētās, apsmietu atšķirīgos bērnus. Bieži esmu saskārusies ar jau iepriekš minēto nosodījumu pret izbraukušajiem, bet vai mēs paši laipni sagaidītu izbraukušos ar gurķiem un tomātiem? Vai mēs palīdzētu iedzīvoties?

Ivars Zviedris

Viņai ir 15 gadi, skaists slaids augums, stilīgs apģērbs, moderna frizūra un telefons. Uz jautājumu, vai esi latviete, viņa atbild - jā. Gandrīz visu savu apzinīgo mūžu viņa ir pavadījusi Īrijā. Viņa nezin, kas ir Latvijas Valsts prezidents, te gan uzreiz jāpiebilst, ka nezin arī, kas ir Īrijas prezidents. Viņai dienā ir tikai viena brīva stunda. Viņa sevi dēvē par kautrīgu meiteni. Tāda ir Heilija, kuras onkuļi ir latvieši Sanijs, Larijs un Endijs.

Vēl Īrijā viņai ir tante Laura un mamma Džeina, māsa Šarlote, brālēni Martins un Džeremijs, māsīcas Nikola un Patrīcija, vecmamma un radiniece Violeta. Ceru, ka man nekas nesajuka, šo dzimtu pārskaitot.

Īriem sajūkot viņu vārdu izruna. Heiliju viņi saucot par "Heilidž". Latviskais “j” nevietā spraucas. Violeta piebilst, ka jūkot arī karoga krāsas. Viņa esot kādam no dzimtas jaunākā gala pārstāvjiem jautājusi, kādas ir mūsu karoga krāsas. Atbilde skanējusi – zaļš, balts oranžs. Ar tādu kā mazliet nopūtu Violeta teic, ka tā arī domā. Viņas karogs gan ir saraknbaltsarkanais. Vēl Violeta piebilst, ka

viņas lielā dzimta nepieļaus tādu absurdu, ka mazbērni ar vecvecākiem nevarēs sarunāties bez tulka palīdzības. Tādu mazbērnu un vecvecāku esot daudz.

Tad Heilija paskatās pulkstenī un saka, ka viņai atlikušas trīs minūtes, lai pļāpātu ar mums. Haralds mūs abus nofotogrāfē pie sarakbaltsarakanā karoga, kas karājās Violetas istabā pie sienas, Heilija pieceļas un veikli iziet pa durvīm.

Heilija un Ivars

Kādu brīdi gaisā vēl bija Heilijas jaunavīgais aromāts. Es šajā nelielajā Violetas istabā sajutu tādu kā jaunāko laiku Latvijas tēlu. Diemžēl, no mana skata punkta raugoties, mēs izšķīstam kā pīļu kaka pavasara saulīte. ESAM!

 

Haralds Ozols

Vakardien kraukšķinājām pasniegtos Latvijas gurķus un iepazinām mūsu latviešu sarunu biedrus, kas potenciāli varētu pārtapt par sarunu saimi. Lai arī satikām piecus ģimenes locekļus, tas izrādījās tikai zars no vesela ģimenes koka, ko ceram kādu dienu apskatīt visā tā triju paaudžu krāšņumā.

Tiesa gan, ja mēs vēlamies šo ieceri realizēt, tad mums būs mazliet jāpasteidzas, jo ar Latvijas karogiem un simboliskiem suvenīriem dekorētā dzīvokļa īpašniece plāno kopā ar vīru drīz atgriezties dzimtenē. Savukārt mans vienaudzis Sanijs, kurš uz Īriju atbraucis 15 gadu vecumā, tuvākajā laikā dosies iegādāties Īrijas pasi tūkstoš eiro vērtībā, jo gandrīz tieši tik vienkārši tas arī esot. Šo jaunieti gan nevajadzētu pārprast, viņš ir Latvijas un jo īpaši hokeja fans, par ko liecina mūsu karoga krāsās uzsietā aproce ap viņa roku no pagājušās nedēļas, kad kādā Dublinas bārā kopā ar 50 citiem latviešiem esot zaudējis balsi par godu valsts sniegumam čempionātā. Ideju par atgriešanos un dzīvi dzimtenē viņš neizslēdz, bet tas noteikti nenotiks drīzumā, jo arī no viņa izskan mūsu sarunās jau ierastais citāts: „Mani tur neviens negaida.”

Sanijs

Šajā gadījumā atkal jāsaka, ka šī citāta izmantotājus nedrīkst pārprast. Tam nav nekāda politiska vai dziļi sociāla iemesla, bet gan gluži vienkārši – viņu tur vairs negaida cilvēki, kas reiz gaidīja.

Latvijas astoņu klašu laikā izveidotās draudzības ir palikušas pavisam trauslas, un dažas attiecības par tādām vairs nevarot saukt, kā arī Sanija labākais draugs, kas agrāk ir bijis galvenais iemesls Latvijas vizītēm, vairs nedzīvo mājās.

Interesants gan ir fakts, ka jaunieša draudzene, kuru viņš aicina nākamgad uzsākt dzīvi kopā, ir mūsu pašu latvju zeltene no Anglijas. Vēl interesantāku šo faktu padara arī visa pārējā Sanija ģimene, kuru otrās pusītes arī ir latvieši. Varbūt arī es drīz spēšu izprast šos vienojošos faktorus, kas paliek aktīvi arī pāri mūsu valsts robežām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti