Maša Nasardinova: Vairāk nekā minimālisms

Ja kāds to vēl nezina, Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (LNSO) ir labs, daudzus gadus ildzis cikls "Krievu mūzikas pērles". Šis iemesls arī atveda uz Rīgu 45 gadus veco Maskavas komponistu Pāvelu Karmanovu. Agrāk viņš uz šejieni brauca tikai ciemos – vispirms pie vijolnieka Artūra Girska, ar kuru kopā mācījies Maskavas Centrālajā mūzikas skolā, pēc tam pie vecākā kolēģa Georga Pelēča. Tagad atbrauca darīšanās – būt klāt sava "Divkāršā dubultkoncerta" atskaņojumā un tikties ar publiku.

Abi programmas punkti ir pelnījuši aprakstu, taču būtu nepareizi un pat nepieklājīgi noklusēt to, ka Karmanova "Divkāršo dubultkoncertu"  LNSO un diriģents Normunds Šnē atskaņoja starp Prokofjeva Otro simfoniju ar tās negaidīto formu (divas daļas tradicionālo četru vietā) un vēl vairāk negaidīto, pēkšņo finālu un Šostakoviča Otro koncertu čellam un orķestrim, kur solists bija Aleksandrs Kņazevs.

Klusēt par Kņazevu arī nekādi nav iespējams. Tiem, kuri kolekcionē interesantus faktus, viņš ir ne tikai Krievijā vislabāk apmaksātais čellists, bet arī vislabāk apmaksātais ērģelnieks, un satikt viņu Doma baznīcā var biežāk nekā jebkur citur Rīgā. Par mūsu ērģelēm viņš teic, ka tās ir vienkārši "Stradivari". Viņš pats nešķiras no Karlo Bergonci, Stradivari skolnieka, darba instrumenta. (No apokrifiem: Rostropovičs, izmēģinājis Kņazeva čellu, piedāvāja "mainīties". Bet Mstislavam Leopoldovičam ir Stradivari "Dipors", par kuru dārgāka pasaulē nav.)

Kņazeva/Bergonci skaņu nevar sajaukt ne ar vienu citu: ļoti vīrišķīga, ļoti piepildīta, absolūti dabiska gan "izdziedāšanā", gan "izrunāšanā". Un labi, ka mūsu orķestris varēja sadarboties ar mākslinieku kā līdzīgs ar līdzīgu. Īpaši izcēlās pūšamie instrumenti: Šostakovičs tiem uzdevis kaudzi darba, taču tika galā lieliski, vienkārši teicami. Protams, ja LNSO ar Kņazevu rakstītu plati, neiztiktu bez dublēšanas – droši vien, kaut ko palabotu otrajā daļā. Taču tas nemaz nemazina to dziļo iespaidu, kādu viņi radīja auditorijai ar savu visās nozīmēs dzīvo, saviļņojošo spēli.

Pelēcis pirms koncerta teica, ka Otrā simfonija ir par teroru, Otrais koncerts čellam ar orķestri – par terora upuriem, bet "Divkāršais dubultkoncerts" ir tīra skaistuma krasts.

Karmanova mūzika ir patiešām skaista un gaiša. Bet, kāpēc komponistu sauc par minimālistu ("Ja tas ir minimālisms, tad humānistisks, tīri krievisks," precizē Pelēcis), saprast no 15 minūšu garā "Divkārši dubultā" nekādi nav iespējams.

Šeit viss no sākuma līdz galam ir attīstībā, aktīvā darbībā; šeit pat ostinato izmantošana rada nevis atkārtošanās, bet optimistiskas pulsācijas ideju. Paātrinoties un aizejot līdz augstākajam punktam, "Divkāršais dubultais" sagrūst pār klausītājiem ar skanīgām pavasara pilēm, tūlīt pat palielina mērogu un līdz pēdējai notij nezaudē atjautību un svaigumu.

Vispār bija interesanti klausīties autora stāstus par sevi (piecgadīgā Pāvela sacerējumus māte ierakstījusi un nosūtīja Dmitrijam Kabaļevskim – rezultātā parastās skolas vietā mazais sibīrietis devās mācīties Centrālajā mūzikas skolā, bet pēc tam, pats par sevi saprotams, Maskavas konservatorijā, kur viņa mīlestība pret Re mažoru bija visiem uz mēles, bet pedagogu padomi padarīt harmoniju sarežģītāku atdūrās pret pieklājīgu atteikumu; lūk, starp citu, arī pati rokgrupa "Vežļivij otkaz" (Pieklājīgs atteikums). Pāvels tajā spēlē klavieres un flautu līdz pat šim brīdim un vēl raksta kino, televīzijai, reklāmai – "Ja vajadzēja par futbolu un alu, aicināja Karmanovu, lai viņš uzrakstītu patosa pilnu simfonisko mūziku Mālera garā. Tā ir diezgan riebīga lieta. Taču tagad jau visi zina, ka esmu ļoti dārgs un ļoti kaitīgs, tāpēc man neviens nezvana."), bet "Divkārši dubulto" klausīties bija droši vien vēl interesantāk.

Ne velti Karmanovs ir gandrīz vai vispieprasītāko Krievijas komponistu skaitā. Aizejiet, kad viņu nākamreiz atskaņos Rīgā.

Atskaņos, noteikti atskaņos. 

Rakstu krievu valodā lasiet šeit!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti