Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ukraina - pieci gadi kopš Eiromaidana revolūcijas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Esejas par valstiskuma vēsturi. Jānis Šiliņš par valstiskuma ideju Pirmajā pasaules karā

Māris Zanders. Puse uz vēlēšanām neaizgāja. Un tālāk?

Māris Zanders: Puse uz vēlēšanām neaizgāja. Un tālāk?

Tēma par vēlētāju aktivitātes līmeni ir jo aktuāla grupās, kas pašas balsot gājušas un tādu vai citādu iemeslu dēļ nav apmierinātas ar vēlēšanu rezultātiem. Jo acīmredzot uzskata – ja balsotāju būtu bijis vairāk, iznākums būtu bijis tīkamāks pārmetumu izteicējiem. Kas, jāpiezīmē, ir diezgan savdabīga loģika, jo tikpat labi var gadīties, ka balsojums būtu tieši vēl nepatīkamāks.

Tālākajā es neminēšu tādus jau izskanējušus iemeslus 54% aktivitātes līmenim kā nevarēšana lietot identifikācijas (ID) kartes balsojot, no Latvijas aizbraukušo skaits un sliktie ceļi pašā Latvijā.

Lai kā nu būtu, 13.Saeimas vēlēšanu kontekstā daudzu piezīmju rūgtumu palielina tas, ka

  • a) spriežot pēc aktivitātes sociālajos tīklos, interesei par vēlēšanām vajadzēja būt lielākai,
  • b) ņemot vērā, ka partiju piedāvājums bija papildinājies, dažādojies, tika izvirzīta tēze, ka nu gan vairs nevarot teikt, ka neesot starp ko izvēlēties.

Kas attiecas uz tēzi A, jāsecina, ka par spīti viedoklim, ka mūsdienās ļaudis aktīvi, varbūt pat pārāk, uz “dzīvās” komunikācijas rēķina lieto sociālos tīklus, sociālo tīklu loma tiek interpretēta nedaudz vienpusīgi. Proti, tas, ka mūsdienās parocīgāk paziņu apsveikt dzimšanas dienā “Facebook” vai ka parocīgāk ir, kā saka, atpūtināt galvu, paskatoties kaut ko izklaidējošu sociālajos tīklos, vēl nenozīmē, ka šīs tīklu priekšrocības attiecas uz politiku.

Mana hipotēze - jā, sociālie tīkli ir būtiski politisko grupu mobilizācijā, bet tad, ja runa ir par cilvēkiem, kuri tāpat jau ir pietiekoši ieinteresēti par politiskajiem jautājumiem.

Un te mēs nonākam pie tēzes B. Tas, ka politisko sarakstu piedāvājums ir mainījies, ir daudzveidīgāks, vēl automātiski nenozīmē, ka cilvēki vairāk ies balsot, jo – ja cilvēks īsti netic, ka politiskās partijas vispār kā struktūras var kaut ko būtiski mainīt viņu interesējošā virzienā, tad šo cilvēku uz balsošanu tāpat neiekārdināsi. Ja atļauts salīdzinājums: ja jūs neticat, ka iesnas var izārstēt ar medikamentiem, tad kāda jums nozīme, cik iesnām domātu dažādu medikamentu ir aptiekā, kādas ir to cenas vai pat atlaides? Jūs vienkārši nepērkat un ejat mājās bāzt nāsīs ķiploku daiviņas.

Citiem vārdiem, problēma varētu pat būt nopietnāka – ir cilvēki, kuri savās kā indivīdu attiecībās ar valsti partijām neredz jēgu. Šo cilvēku izpratnē (un negrasos to kritizēt) starpnieks viņu attiecībās – dažbrīd apmierinošās, dažbrīd nē – ar valsti ir ierēdņi, mediķi, policisti utt. Šie starpnieki ir reāli, saprotami, savukārt partijas labākajā gadījumā ir kaut kas t.s. reālo dzīvo neietekmējošs. Cilvēks uzskata sevi par pilsoni, bet pilsonis un vēlētājs viņam nav viens un tas pats.

Jā, situācija, kad kādi līdzpilsoņi paši balsot neiet, tomēr kritizēt notiekošo ir gatavi, var kaitināt, tomēr es lielāko risku redzu citā aspektā. Ja vienaldzība ir pret partijām vispār – vienalga “jaunām” vai “vecām” – tad var gadīties, ka šo vēlētāju daļu var aktivizēt harismātiski vai vismaz ar labām manipulēšanas spējām apveltīti līderi. Respektīvi, ka cilvēks iet balsot par līderi, kurš mācējis it kā distancēties no politiskajām partijām. Un, pieklājīgi sakot, te nu sākas baigā laimes spēle, jo šādi līderi dažkārt ir ar visai specifisku izpratni par demokrātiju. Citiem vārdiem sakot,

cilvēki var, žargonu lietojot, pavilkties uz līderiem, kuri nevis saka: es gribu uzvarēt vēlēšanās, bet – es gribu mainīt politisko sistēmu vispār, jo, kamēr ir partijas, tāpat nav nekāda aršana.

Mazliet pārspīlēju, bet, ceru, doma saprotama.

Nu, un ko mums ar šo vilšanos tradicionālajā parlamentārās demokrātijas modelī darīt? Ar vispārīgu aicinājumu politiķiem uzvesties un strādāt jēdzīgāk būs par maz.

Problēma ir tā, ka iespējamie konkrētie soļi var paradoksālā kārtā nonākt pretrunā ar demokrātiju, lai gan tieši ticības stiprināšana demokrātijai ir izvirzītais mērķis. Te kā piemēru var minēt ierobežojumus deputātam mainīt partijas vai frakcijas piederību (starp citu, par tādiem šobrīd runā Filipīnās, kur aptvēruši, ka kaut kas jādara ar partiju sistēmas sakārtošanu). Nav grūti iedomāties, ka cilvēku vēlmi balsot mazina skats, ka politiķi “staigā” starp partijām.

No otras puses, nav grūti iedomāties, ka ierobežojumi tiks noraidīti kā nevēlami, jo, protams, politiķim ir tiesības nepiekrist partijas vai frakcijas rīcībai un doties citu sabiedroto meklējumos. Teikšu godīgi – man nav priekšstata, kā pretrunu šādos priekšlikumos atrisināt. Tomēr varu tikai atkārtot,

ja Latvijas sabiedrībā, teiksim, 20-30% netic partijām kā politikas sastāvdaļai, tad šiem procentiem arī balsošanas urnu klāt pienešana neko nemainīs.

Vai, pareizāk sakot, šādā hipotētiskā gadījumā palielinātos iespēja, ka balso vispār “uz dullo” vai vadoties pēc ekstravagantiem apsvērumiem.

Tātad mēs varam domāt par vēlētāju aktivitātes palielināšanu, tomēr bez politisko partiju kā tādu reputācijas uzlabošanas neko daudz nepanāksim.

6 komentāri
linards pavlovs
Apsolu, vel būs tiesu darbi, ID karti iesmērēja valdība, pēc tam nevar balsot, viņi par to atbildēs
Anonīms lietotājs 17586
Milzīgs skaits pensionāru šoreiz boikotēja vēlēšanas dēļ Barčas kundzes neiedziļināšanos pensijas lietās ,kura netaisnīgi nolēma nepalielināt pensiju piemaksas tiem pensionāriem,kuri aizgāja pensijā arī pēc 1997.gada,atstājot tikai 1 eiro.
Nauris Gekišs
Cilvēkiem jādod iespēja nobalsot savos draugiem.lv un facebook.com profilos, lai vairs nebūtu jāiet līdz iecirknim. Tad visi tie aktīvisti, kuri tur bļauj, bet līdz vēlēšanām aiziet nevīžo, varbūt nobalsotu.
Anonīms lietotājs 22483
Es zinu, ka Cimdars noliedz, ka patiesībā vēlētāju skaits iecirkņos neatbilst realitātei, ka daudzi nav izdeklarējušies, sen dzīvo ārzemēs, bet skaitās Latvijā un līdz ar to arī vēlēšanu sarakstos attiecīgajā vēlēšanu apgabalā. To atzīt būtu ieķēpāties problēmās un mandātu skaita apstrīdēšanā, kas katram apgabalam iedalīti. BET... tā ir realitāte. Nākamo gadu laikā valdībai būtu jāmotivē un jāaicina cilvēkus, kas Latvijā vairs nedzīvo, izdeklarēties, lai cik skarba nebūtu rūgtā patiesība par to, cik cilvēku vairs Latvijā palicis. Primāri būtu ar likumu jāaizliedz nek.īp. nodokļus saistīt ar to, vai īpašumā kāds ir deklarējies, jo daudzi, kam ir Rīgā dzīvokļi, bet dzīvo ārzemēs, neizdeklarējas, lai nedaudz ietaupītu uz nodokli. Latvijā daudzās jomās plānošana notiek un statistika tiek veidota, par pamatu ņemot lielāku iedzīvotāju skaitu, nekā tas reāli ir.
Anonīms lietotājs 6871
Gluži manas domas, izbraukušo, bet neuzskaitīto cilvēku ir ļoti daudz. To varētu risināt arī ar normālu iedzīvotāju reģistru, kurā ir aile "īslaicīgi/pagaidām uzturas ārvalstīs" ar ķeksi un attiecīgu adresi sasniedzamībai, kaut e-pasta. Izdeklarēties tad nevajadzētu, jo tas tiešām "sit ar rubli". Problēma tā, ka ilggadīgais PMLP citskovskis neko tādu uzmeistarot nebija spējīgs, pārvērtis šo iestādi par atpalicības, nekompetences un birokrātisma perēkli, ko pierādīja arī tikko notikušās vēlēšanas.
Edgar Indran
Deklarēšanās - tas ir nozīmīgs totalitārās sistēmas veidošanas un uzturēšanas elements. Noder atcerēties, lai saprastu pašreiz notiekošo: "- Karastāvokļa laikā ārkārtīgi svarīga nozīme ir totālai uzskaitei un uzraudzībai. Augstākā Padome atcēla padomju dzimtbūtniecisko pieraksta sistēmu, Jaunlatvijas Saeima atkal atjaunoja šo pieraksta sistēmu. Proti - ieviesa obligāto deklarēto dzīvesvietu, aizbildinoties ar to, ka pastnieks citādi nevarēs atrast adresātu. Ar to, protams, bija par maz - valstisti ieviesa vēl dažādas diskriminējošas normas, atkarībā no tā, kurā īpašumā cilvēks ir vai nav deklarējies. Diskriminācija visaugstākajā mērā un sociālistiskā dzimtbūtnieciskā pieraksta sistēma ir atjaunota." Valdis Šteins: Latvijā valsts aparāts karo pret tautu. (nra.lv)
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti