Manu ierašanos Krētas lielākajā pilsētā Iraklijā nosaukt par gludu ir diezgan grūti. Pārcelti lidojumi, biļešu maiņa, vairākkārtēja drošības kontroles iziešana un skrējiens pa Maskavas Šeremetjevas lidostu parūpējās, lai ceļš no Rīgas uz Grieķiju nebūtu garlaicīgs. Krēta sagaidīja tieši tā, kā domāju – ar sauli, karstumu un spēcīgu vēju no Vidusjūras. 14 stundas ceļā bija tā vērtas.
Nākamajā dienā bija laiks doties uz pirmo Latvijas izlases spēli pret Mali valstsvienību, kas notika Krētas Universitātes sporta hallē. Pasaules kauss norisinās divās hallēs – galvenā ir „Two Aorakia” arēna. 
Tā atrodas netālu no lidostas, pilsētas nomalē un industriālajā rajonā. Arēnā ir nedaudz vairāk kā pieci tūkstoši skatītāju vietu un patīkami vēss. Otra halle ir Krētas Universitātes zāle, kura spēj uzņemt ap tūkstoti skatītāju. Arī šī zāle atrodas pilsētas nomalē, tikai otrā pilsētas galā – galvenā arēna ir uz austrumiem no pilsētas centra, bet universitātes laukums atrodas uz rietumiem no centra.
Biju nodomājis turnīra laikā pārvieties ar sabiedrisko transportu, taču, tā kā abas arēnas atrodas pilsētas nomalēs, nokļūšana līdz tām nebūt nebija ērta vai vienkārša. Ja
sabiedriskā transporta maršrutus vēl bija iespējams atrast internetā, tad kursēšanas grafiks palika neatrisināma mistērija.
Atlika vien iet uz pieturu ar lielu rezervi un gaidīt, kad ieradīsies īstais autobuss. Patīkami, ka autobusos vismaz ir kondicionieri…
Uz universitātes sporta zāli nokļūt patiesībā izrādījās diezgan vienkārši un arī tikt prom no turienes bija visai viegli. Pavisam cits stāsts ir ar galveno arēnu - internetā atrodamā informācija rādīja, ka uz to pusi ir viens autobusa maršruts, kurā transports kursē reizi pāris stundās. Ne tā labākā perspektīva.. Tā nu braucu ar vienu no autobusiem, kas kursē uz lidostu, kāpu ārā netālu no galapunkta un pēc tam devos aptuveni 25 minūšu garā pastaigā pašā dienas vidū Grieķijas saulē. Tomēr arēnu izdevās atrast diezgan viegli. Pēc tam mediju pārstāvjiem tika izstāstīts, ka ir pieejams „shuttle bus” serviss. Tātad organizatoru autobusi braukā starp abām arēnām, kā arī piestāj pie viesnīcām, kurās dzīvo komandas. Šīs viesnīcas ir pašā pilsētas centrā un no turienes ērti var tikt arī uz savu viesnīcu. Labāk, ka to paziņoja vēlāk nekā nekad…
Turnīra organizatoriskajā pusē grieķi darbojas… ļoti relaksēti.
Viss notiek mierīgi, bez jebkādas steigas vai stresa un ar zināmu haosa piejaukumu. Piemēram, žurnālistiem, piesakoties uz turnīru, bija jānorāda arēna, kurā viņi saņems savu akreditāciju. Ierodoties universitātes zālē, kur biju plānojis savākt savu akreditāciju, tās tur, protams, nebija. Un es tāds nebiju vienīgais, vēl vismaz desmit kolēģiem no citām valstīm nebija viņu akreditāciju. Arī tāda Grieķijas vasarā visnotaļ svarīga lieta kā minerālūdens bija jāprasa un jāgaida vairāk nekā stundu. Bet tie jau tādi nieki vien…
Galvenajā arēnā, kur mūsējie aizvadīja savu otro maču pret Austrāliju, organizācijas līmenis bija maķenīt labāks, taču to saukt par atbilstošu Pasaules kausam arī negribētos. Pie ieejas arēnas teritorijā apsargs sūta vienā virzienā. Kad tur aizej, izrādās, ka durvis ir aizslēgtas un nekur netiec. Pēc norādēm tomēr izdevās atrast vajadzīgo ceļu, bet pie halles durvīm apsargs atkal nelaiž iekšā un saka, lai dodos atpakaļ. Labi, dodos uz norādīto vietu, kur atkal iekšā neviens nelaiž un sūta atpakaļ tur, no kurienes tik tikko biju nācis.
Tāda staigāšana šurpu turpu, protams, tracina, bet neko darīt. Kaut kā tomēr izdodas tikt arēnā un var gaidīt mūsējo parādīšanos laukumā. Kamēr gaidu spēli, aprunājos ar diviem kanādiešiem, kuri, kā izrādās ir basketbola treneri un ieradušies vērot čempionātu. Situācijas interesantākā nianse – viņiem abiem nav akreditāciju, pat ne ieejas biļešu, bet viņi sēž medijiem paredzētajās vietās. Nav jau tā, ka tas kādam traucētu vai trūktu vietas, bet tas parāda, cik „nopietni” tiek uztverta drošība un viss pārējais.
Pirmo dienu haoss nu jau vismaz nedaudz ir novērsts, un turnīra organizatoriskā puse beidzot sāk līdzināties nopietnam pasākumam
nevis „sētas mačiem”. Tādas situācijas kā ar kanādiešiem vairs neesmu novērojis.
Pilsētā reklāmu par Pasaules kausa norisi ir maz, lai neteiktu, ka nemaz. Vietēji zina, ka šāds turnīrs norisinās, viņi arī seko līdzi Grieķijas izlases spēlēm, taču pārlieku lielu entuziasmu par to neizrāda. Uz ielām ir milzum daudz politisko partiju plakātu - Grieķijā notiek priekšvēlēšanu cīņa. Tas arī saprotams, jo 7.jūlijā plānotas vēlēšanas, taču politiskās aģitācijas līmenis un plakātu skaits ir nesalīdzināmi lielāks nekā pie mums. 
Politiskā reklāma ir visur.
Grieķiem turpinās dzīves ikdienas ritms, kuru Pasaules kausa norise nu nekādi neietekmē.
Ja nu vienīgi Krētā ir vēl nedaudz vairāk tūristu kā parasti.
Pasaules kausa izcīņā ceturtdien ir brīvdiena, bet nedēļas nogalē visas komandas aizvadīs trīs spēles trīs dienās, noslēdzot čempionātu un izcīnot savu vietu turnīra noslēgumā. Latvijas basketbolisti vēl var pretendēt uz 9.vietu.
