It kā jau likumprojekta iestrēgšanu komisijās varētu aizbildināt ar politisko greizsirdību. Sak, tas jau tāds ”Saskaņas” virzīts likumprojekts un fakts, ka dažās ”Saskaņas” pārstāvju vadītajās pašvaldībās pareizticīgie pašvaldības darbinieki jau tagad var 7. janvārī saņemt brīvdienu, to tikai apliecina. Lielas politiķu daļas uzskatus par 7. janvāri atspoguļo, piemēram, ”Vienotības” deputāta Ata Lejiņa mājaslapā lasāmais: "Kārtējo reizi uzausušais priekšlikums par 7. janvāri ir aicinājums atbalstīt Veco kalendāru, kas pareizticīgajiem raksturīgs nevis Latvijā, bet, piemēram, lielākajā daļā Krievijas. Tieši tāpēc balsoju pret! Kāpēc mums būtu jāatbalsta no Krievijas mākslīgi ievestas tradīcijas? Ja jau šādi, tad arī latviešu valodas jautājumos drīz vēl piekāpsimies…”. Pret 7. janvāra iekļaušanu svētku dienu sarakstā izteikušies arī citi parlamentārieši, piemēram, Aleksandrs Kiršteins no Nacionālās apvienības un Veiko Spolītis no ”Vienotības”.
Tomēr saistīt 7. janvāra ”neatzīšanu” ar faktu, ka to virza ”Saskaņas” deputāti (vai Saeimas frakcijas, kas ir pašreizējās ”Saskaņas” frakcijas politiskās un faktiskās priekšteces) būtu mazliet pārsteidzīgi.
Tieši tāds pats liktenis, proti, bezcerīga ”iestrēgšana” komisijā piemeklējis arī Reformu partijas savulaik sagatavoto likumprojektu, kas paredzēja likumu papildināt ar jaunu jēdzienu – ”Reliģisko svētku dienas”. Šo dienu sarakstā bija paredzēts iekļaut ne tikai 7.janvāri, bet arī, piemēram, 15.augustu, Jaunavas Marijas Debesīs uzbraukšanas dienu, ko ik gadu Aglonā svin tūkstošiem katoļu (kurus uzrunāt allaž ierodas arī valsts augstākās amatpersonas). Likumprojekts, kuru 11. Saeima komisijām nodeva 2012.gada 20. decembrī, arī paredzēja dot darba ņēmējiem iespēju reizi gadā, iepriekš vienojoties ar darba devēju, izmantot vienu brīvdienu sev nozīmīgas reliģiskās dienas svinēšanai. Nepiederu nedz pie pareizticīgajiem, nedz pie katoļiem, taču nudien neredzu nekādu ļaunumu no tā, ja ticīgajiem būtu iespēja atzīmēt sev nozīmīgās dienas, izmantojot valsts oficiāli atzītu brīvdienu.
Varbūt ir pienācis laiks tomēr aprast ar domu, ka vairums no aptuveni četrsimt tūkstošiem Latvijā mītošajiem pareizticīgajiem un vecticībniekiem Ziemassvētkus atzīmē ”nepareizajā” datumā.
Ja reiz teju ceturtdaļgadsimta laikā kopš neatkarības atgūšanas nekas nav mainījies, tad ieteikumi sākt svinēt ”pareizajā” datumā, šķiet, liecina tikai par ieteicēja ietiepšanos. Galu galā – padomju varai pat vēl ilgākā laika posmā neizdevās piespiest mūs aizmirst par Ziemassvētkiem, un Ziemassvētku vecīti aizstāt ar Salatēvu un viņa mazmeitiņu Sniegbaltīti.
Arī jautājums par ekonomiskajiem zaudējumiem (Latvijas Darba devēju konfederācijas aprēķini liecina, ka katra papildu brīvdiena par 0,4% gadā palielina kapitāla dīkstāvi) ir visnotaļ diskutabls. Jā, lielā daļā ražojošo uzņēmumu oficiālās svētku dienas nozīmē dīkstāvi. Tikmēr daudzas jo daudzas ģimenes papildu brīvdienas izmanto, lai dotos uz kādu no slēpošanas kalniem, apmeklētu kino vai kādu kultūras pasākumu un tādējādi iztērē vairāk naudas nekā ikdienā.
