Tagad vismaz mēnesi līdz Eiropas klubu sezonas startam futbola speciālisti varēs vērtēt un analizēt notikušo, bet ir vairāk nekā skaidrs, ka par pasaules čempioniem nevar kļūt nejauši. Francijas izlase pārsteidza pretiniekus ar pragmatisku un efektīvu spēli, un izšķirošajos brīžos frančiem klāt stāvēja arī veiksme. Vienīgi žēl, ka finālmačā ar Horvātiju cīņas likteni ļoti ietekmēja arī visai strīdīgs tiesneša lēmums.
Jaunajiem pasaules čempioniem ļoti simbolisks izrādījās finālmača pirmais puslaiks, kad franči guva divus vārtus, izdarot tikai vienu sitienu vārtu rāmī, turklāt tas pats bija Antuāna Grīzmana realizētais 11 m soda sitiens. Šajā čempionātā Francijas izlase nekautrējās spēlēt ļoti uzmanīgi, pirmkārt, domājot par savu vārtu drošību, bet cīņas likteni savā labā izšķirot ar kādas standarta epizodes palīdzību – tā tas notika gan ceturtdaļfinālā ar Urugvaju, gan pusfinālā ar Beļģiju, gan lielā mērā arī finālā. Protams, čempionāta pēdējā spēlē franči otrajā puslaikā guva vēl divus vārtus, taču nevar noliegt, ka pamati uzvarai tika ielikti jau līdz pārtraukumam. To gan nekādā gadījumā nevajadzētu uztvert kā kritiku, jo
futbolā galvenais ir rezultāts, bet Francijas izlases galvenā trenera Didjē Dešāna konservatīvā taktika izrādījās visefektīvākā.
Tagad varam tikai minēt, kā risinātos spēle, ja vien argentīniešu tiesnesis Nestors Pitana pie rezultāta 1:1 nepiešķirtu ļoti strīdīgu 11 m soda sitienu, kad bumba trāpīja pa roku horvātam Ivanam Perišičam. Tas jau laikam bija ierakstīts zvaigznēs, ka galvenajā mačā izšķiroša loma izrādījās šā čempionāta jaunievedumam – video tiesnešu palīga (VAR) sistēmai, jo Pitana sākotnēji nesaskatīja noteikumu pārkāpumu, taču pārdomāja, noskatoties epizodes atkārtojumus.
Šāda tiesneša rīcība izpelnījās lielu kritiku ne tikai no horvātu puses, bet sašutuši bija arī daudzi agrāko gadu futbola lielmeistari – piemēram, anglis Alans Šīrers nosauca to par “smieklīgu lēmumu”, dānis Peters Šmeihels teica, ka “tiesnesis nozadzis spēli”, par “nepareizu lēmumu” runāja arī vācietis Jirgens Klinsmans, bet visskarbākais savā vērtējumā bija īru leģenda Rojs Kīns, nosaucot tiesnesi par “idiotu”. Turklāt Pitanam nepiekrita pat kolēģi – “Euro 2016” finālmača tiesnesis anglis Marks Klatenburgs atzina, ka bijis “šokēts par piešķirto vienpadsmitnieku”. Tomēr, šķiet, visprecīzāk izteicās Horvātijas izlases galvenais treneris Zlatko Daličs:
“Finālā nedod šādus vienpadsmitniekus, taču tas nekādā gadījumā nemazina Francijas uzvaru.”
Kā jau čempioniem pienākas, “Les Bleus” bija sabalansēta komanda bez lieliem trūkumiem. Francijai tas bija otrais pasaules čempionu tituls pēc 20 gadu pārtraukuma, bet Dešāns kļuva tikai par trešo cilvēku vēsturē, kuram izdevies kļūt par pasaules čempionu gan spēlētāja, gan galvenā trenera ampluā (pēc brazīlieša Mario Zagallo un vācieša Franca Bekenbauera). Finālā bērnišķīgu kļūdu gan pieļāva vārtsargs Igo Loriss, taču uz to brīdi cīņas liktenis jau bija izšķirts, un atcerēsimies, ka ceturtdaļfinālā un pusfinālā angļu “Tottenham Hotspur” pirmais numurs svarīgos brīžos izcēlās ar teicamiem “seiviem”.
Pirms čempionāta varēja būt šaubas par franču aizsardzību, jo īpaši, kad īsi pirms čempionāta traumas dēļ komanda zaudēja pieredzējušo Lorēnu Koscelniju, kurš atlases ciklā bija galvenais aizsardzības balsts. Tomēr Dešāns atrada lieliskas rezerves – ja centra aizsargi Rafaels Varāns un Samuels Umtiti jau bija sevi pierādījuši visaugstākajā līmenī, spēlējot abu Spānijas grandu – attiecīgi “Real” un “Barcelona” – pamatsastāvā, tad abi malējie aizsargi, 22 gadus vecie vienaudži Lukass Ernandess un Benžamēns Pavārs valstsvienībā debitēja jau pēc kvalifikācijas turnīra beigām. Ernandess tikai šosezon kļuva par Madrides “Atletico” pamatsastāva spēlētāju, bet Pavārs pārstāv viduvēju Vācijas klubu “Stuttgart”, ar ko viņš vēl pagājušajā gadā spēlēja otrajā bundeslīgā. Visā čempionāta laikā Francijas izlase tikai deviņas minūtes atradās zaudētāju lomā (astotdaļfināla mačā ar Argentīnu otrā puslaika sākumā), bet tad neticami perfekts tālsitiens izdevās tieši jaunajam Pavāram. Iespējams, ka tas bija visa turnīra “lūzuma moments”.
Franču aizsargiem gan bija lieliski palīgi – jo īpaši centra pussargi Ngolo Kantē un Pols Pogba, kuri katrā mačā veica lielu melnā darba apjomu. Ne velti Kantē pērn tika atzīts par Francijas gada labāko futbolistu, bet Pogba atgādināja, kāpēc par viņa pāreju angļu “Manchester United” pirms diviem gadiem samaksāja 105 miljonus eiro. Pogba jau pirms četriem gadiem Pasaules kausā Brazīlijā saņēma čempionāta labākā jaunā spēlētāja balvu, bet šosezon viņš par spēli klubā tika daudz kritizēts, taču valstsvienības rindās 25 gadus vecais pussargs atkal attaisnoja uz viņu liktās cerības. Francijas izlases vidējā līnijā pieredzējušākais vīrs bija 31 gadu vecais pussargs Blēzs Matuidi no Itālijas čempionvienības “Juventus”, un šā čempionāta laikā neviens vairs neatcerējās, ka traumas dēļ turnīru izlaida “Euro 2016” sudraba komandas vadošais pussargs Dimitrī Pajets.
Toties uzbrukumā atkal augstāko klasi demonstrēja “Euro 2016” labākais un rezultatīvākais spēlētājs Antuāns Grīzmans, kurš šajā Pasaules kausā guva četrus vārtus, kā arī izdarīja divas rezultatīvas piespēles, labāko snaiperu konkurencē atpaliekot tikai no angļa Harija Keina (seši vārti). Tieši Madrides “Atletico” uzbrukuma līderis arī saņēma “Bronzas bumbu” kā trešais labākais čempionāta spēlētājs. “Zelta bumbu” nopelnīja horvātu pussargs Luka Modričs, žurnālistu balsojumā atstājot otrajā vietā beļģi Edenu Azāru.
Četrus vārtus savā debijas lielajā turnīrā guva arī 19 gadus vecais Kilians Mbapē, kurš pilnīgi pelnīti saņēma arī Pasaules kausa labākā jaunā spēlētāja balvu.
Mbapē, par kura iegādi pārbagātais “Paris Saint Germain” pērn piekrita samaksāt 180 miljonus eiro (vairāk vēsturē ir maksāts tikai par brazīlieša Neimara pāreju uz to pašu klubu), guva vārtus arī finālspēlē, kļūstot par otru jaunāko futbolistu, kuram tas izdevies pasaules galvenajā futbola mačā (1958. gada finālā divus vārtus guva septiņpadsmitgadīgais brazīlietis Pelē). Sākumā bija domāts, ka Francijas priekšējā līnijā spēlēs vēl viens jaunās paaudzes dārgums Usmans Dembelē, par kuru “Barcelona” pērn samaksāja 105 miljonus eiro, taču turnīra laikā viņu izkonkurēja pieredzējušais Olivjē Žirū, kurš 546 minūšu laikā tā arī ne reizi netrāpīja vārtu rāmī, taču jebkurā gadījumā labi pastrādāja komandas labā.
Francijas valstsvienības pamatsastāvā seši futbolisti nebija vecāki par 25 gadiem, bet visā pieteikumā tādi bija 15 no 23, tā ka pasaules čempioni var ar optimismu skatīties nākotnē.
