Kārlis Streips: Par statistiku un gejiem

Tie, kas mani pazīst, zina, ka sevi esmu apzinājis kā geju jau ļoti, ļoti sen. Dzimu 1960.gadā, kad manā dzimtajā Amerikā daudzviet vispār būt par geju bija nelikumīgi. Mans dzimtais štats, Ilinoisa, bija pats pirmais, kas atcēla krimināllikuma pantu par “sodomiju,” tas bija 1961. gadā un varbūt par godu manai piedzimšanai.  (Varbūt arī ne.)

Gadu gaitā esmu piedalījies dažādās LGBT (lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu, tiesa, sākumā bija vien tas L un tas G) organizācijās un pasākumos. Universitātē vadīju LG klubu, kad strādāju Kansasas štata galvaspilsētā Topekā kā televīzijas žurnālists, piedalījos vietējā LG draudzē, rediģēju LG apkārtrakstu u.tml.

Šajā kontekstā allaž ir bijis interesanti raudzīties, ko par gejiem un lesbietēm saka citi. Tā nu ir joma, kurā Amerikā ir bijusi lielum liela attīstība. Pirmais lielais geju protests notika 1969. gada jūnijā - geji (un, ja kas, lielākoties transvestīti) sacēlās pret policijas patvaļu Ņujorkas krogā ar nosaukumu “Stonewall Inn.”  Jau nākamajā gadā daudzviet Amerikā cilvēki organizēja praida pasākumus, tie laika gaitā ir attīstījušies par plašiem jo plašiem un ļoti jautriem pasākumiem.  Pagājušajā gadā Čikāgā tur piedalījās miljons cilvēku, parāde ilga trīs stundas, pasākumu ar savu klātbūtni pagodināja pilsētas mērs, strīpa dažādu politiķu u.c.  Vēl būtiskāk ir tas, ka pēdējo pāris gadu laikā arvien lielāks štatu skaits vai nu brīvprātīgi, vai tiesas spriedumu spiests, ir atzinis viendzimuma pāru tiesības laulāties. Patlaban tādu ir 19 no 50, plus vēl šādas laulības tiek atzītas astoņās indiāņu ciltīs.

Arī citur pasaulē, it īpaši Rietumeiropā, arvien vairāk valstīs atzītas vai nu laulības, vai arī cita veida partnerattiecības.

Protams, tas nav traucējis aizspriedumainiem cilvēkiem turēties pie saviem aizspriedumiem, un te mēs nonākam pie tās statistikas.  Gadu gaitā vairākkārt kāds ir centies statistiski “pierādīt,” ka geji kaut kādā veidā ir slimi (lai arī pasaules veselības organizācijas, kurās tomēr darbojas nopietni profesionāļi, jau sen ir atzinušas, ka tas tā nav un nevar būt), ka bērni viendzimuma ģimenēs sliktāk attīstās nekā citi bērni u.tml.  Pēdējā gadījumā runa ir par “pētījumu,” kas reizēm citēts arī tepat Latvijā.  Runa ir par cilvēku vārdā Marks Regneruss, un par viņa atzinumu bērnu audzināšanas jautājumā pietiks ar atziņu, kādu pavisam nesen pauda federālās tiesas tiesnesis Mičigānā pēc tam, kad M. Regneruss liecināja jautājumā par viendzimuma laulībām:  “Tiesa uzskata, ka Regnerusa liecība ir pilnīgi neticama un nav nopietnas apspriešanas vērta.”  Pat universitāte, kurā cilvēks darbojas, viņu nosodīja pietiekami stingriem vārdiem.

Savukārt Latvijā savulaik neiztrūkstoši Draudzības dienu dalībnieki, ja arī, tā teikt, sētas otrā pusē, bija Pārdaugavas sektas Jaunā paaudze ļaudis, un nereti kāds no viņiem rokās turēja transparentu, uz kura bija teikts, ja atmiņa neviļ, ka 80% HIV/AIDS pacientu ir geji.  Protams, tās ir kategoriskas muļķības, vēl jo vairāk Latvijā, kur tomēr biežāk pie vainas ir intravenozo narkotiku lietošana, bet tas sektas aktīvistus acīmredzot netraucēja.

Par statistiku un gejiem tieši šodien savukārt nākas domāt sakarā ar nupat notikušo Eirovīzijas dziesmu konkursu un apstākli, ka tur uzvaras laurus plūca Končita Vursta. Šodien "Rīgas Viļņos" viņas uzvaru skaidro mūziķis Ralfs Eilands: “Ņemot vērā, ka Eirovīzijas lielākā fanu daļa ir homoseksuāļi (bez jebkādiem aizvainojumiem), tad Končitas uzvara bija publisks protests pret homofobiju Eiropā un īpašs trieciens Krievijai.”

Uzreiz gribu pateikt, ka šī bloga mērķis nav braukt virsū R. Eilandam, kuru zinu kā ļoti talantīgu mūziķi. Kā nekā, pats piedalījās Eirovīzijā un nesen uzvarēja raidījumā “Izklausās redzēts,” kur viņš vienkārši superīgi attēloja, piemēram, leģendu Reju Čārlzu. Taču, acīmredzot, sociologs un statistiķis no viņa nesanāk.

Šķiet, tā bija Sandra Veinberga, kura pirmo reizi nāca ar domu, ka Eirovīzija ir lielā mērā geju pasākums. Nedz viņa, nedz R. Eilands, vismaz cik man zināms, nav veikuši pētījumu par Eirovīzijas faniem un viņu seksuālo orientāciju.  Toties 2011. gadā LGBT organizācija “Out Now Global” aptaujāja gejus daudzās valstīs par viņu ieradumiem attiecībā uz Eirovīziju un konstatēja, ka Eiropā lielākais procents geju, kas saka, ka Eirovīzija ir obligāti skatāma lieta, ir atrodams Īrijā.  Tur 24% atbildētāju teica, ka tajā gadā viņi noteikti skatīsies Eirovīziju.  Austrijā un Lielbritānijā to pašu teica 21% atbildētāju, bet, piemēram, Francijā – vien 5%.

Pirmkārt, protams, jākonstatē, ka 24% nav vairākums, ne tuvu tam. Acīmredzot Īrijā 76% geju par Eirovīziju neinteresējas. Protams, tas neizslēdz iespēju, ka arī viņi tomēr attiecīgajā vakarā sēž pie televīzijas ekrāniem un sūta īsziņas, lai balsotu, taču ne jau visi. Es pats, piemēram, Eirovīziju neskatījos vispār.

Piedevām, ja es būtu balsojis, tad, visticamāk, es būtu balsojis par Nīderlandes priekšnesumu, jo, ja godīgi, man Končitas dziesma nekas tāds īpašs nelikās.

Taču arī tad, ja pilnīgi visi LGBT cilvēki, kas skatījās Eirovīziju, būtu balsojuši par Končitu, diez vai viņu balsis attiecīgajā punktu skaitā sastādītu vairākumu, jo lai vai kā, bet Eirovīziju skatās desmitiem un desmitiem miljoni eiropiešu, un pat pie labākās gribēšanas geji tomēr nesastāda sabiedrības vairākumu, ne tuvu tam. Vēl vairāk, grūti spriest, cik bieži kāds, kas balsoja Eirovīzijā, par Končitu balsoja specifiski tā, lai sūtītu protestu pret homofobiju Krievijā.  Droši vien, ka tā bija daļa no aprēķina, bet diez vai tas bija vairākumā gadījumu.

Vienmēr ir interesanti, kad kāds no ārpuses gejiem piedēvē kaut kādu konkrētu spēku.

Amerikā katru reizi, kad notiek kāda dabas stihija, kāds vai kādi no aptrakotās “kristiešu” vides paziņo, ka pie vainas esot Amerikas pārāk tolerantā attieksme pret gejiem. Tādos gadījumos vienmēr padomāju, ja nu manos spēkos būtu izsaukt viesuļvētru vai zemestrīci, tad nu gan tas būtu vareni. Taču es arī zinu, ka viesuļvētras izsauc klimata, bet zemestrīces – ģeoloģiski apstākļi, un ar tiem nu reiz nedz gejiem, nedz heteroseksuāliem ļaudīm tomēr nekāda sakara nav. Tas pats sakāms arī par Eirovīziju.

Ne visi geji pēc kārtas balsoja par Končitu Vurstu, ne arī mūsu ir pietiekami liels skaits, lai Eirovīzijā diktētu noteikumus.

Tieši tāpat, kā tas ir ar heteroseksuāliem ļaudīm, nav nevienas jomas, kurā par homoseksuāliem ļaudīm var teikt “visi dara tā.” Esmu pārliecināts, ka Ralfs Eilands tā arī nedomāja, taču arī apgalvojums, ka “Eirovīzijas lielākā fanu daļa ir homoseksuāļi” tomēr nav un nebūs statistiski pierādāms.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti