Ejot uz kārtējo Eiropadomi, kur sabraukuši visu Eiropas Savienības valstu premjeri un pa kādam prezidentam, ir jāšķērso vairāki policijas posteņi, jo ielas ir aizbarikādētas ar dzeloņstiepļu joslām un ik pa brīdim stāv lielās ūdensmetēju mašīnas. Tā arī šoreiz, kad esmu tikusi jau līdz otrajam policijas postenim, kurā atkal jāuzrāda īpašā Eiropadomes akreditācija kopā ar identifikācijas jeb ID karti. Bet man uz sejas ir maska, kas ierobežo redzes leņķi, uz muguras smaga mugursoma ar TV tehniku, un pilnīgi negaidīti aizķeras kāja aiz kādas nevietā noliktas betona flīzes, potīte izgriežas, asas sāpes... un es krītu. Tomēr ātrumā izdodas nofiksēt, ka ar seju tūlīt uzkritīšu uz dzeloņstieplēm, un brīnumainā kārtā pēdējā brīdī izdodas izlocīties un uzkrist virsū nevis dzeloņstieplēm, bet gan policistam. Par laimi, viņš to neuztver kā agresīvu uzbrukumu policijai (kas nebūtu pārsteigums Eiropadomes laikā), bet ir ļoti iejūtīgs (arī izskatīgs un stiprs) un notur mani.
Pēc tam laipni apsēdina uz tuvējās palodzes un apvaicājas, vai nevajag izsaukt ātro palīdzību, bet es no sāpju šoka varu tikai plikšķināt acis. Tomēr latviskais kautrīgums uzvar un es paziņoju, ka būs jau labi, un lēnām, cauri sāpēm aizkliboju uz Eiropadomi.
Premjeru varu nointervēt stāvot uz vienas kājas – tā nav problēma, bet tad rodas jautājums – kā es tikšu līdz mājām. Paiet es vairs nevaru, jo sāpes pieņemas spēkā. Bet, par laimi, mans operators Māris ir attapīgs un ir atradis medpunktu Eiropadomē. Atnāk divi jauni (un izskatīgi) medbrālīši un ir gatavi man palīdzēt. Tieku pie aukstuma kompreses un elastīgās saites un pēc ''Panorāmas'' ētera varu izklibot cauri vairākiem policijas punktiem un tikt līdz vietai, kur beidzot varu izsaukt taksometru. Medbrālīšu teorija – kreisās kājas potīte ir sastiepta un gan jau ar laiku pāries.
Nākamajā dienā es piedzīvoju brīnumu. Naktī un tumsā pēc Eiropadomes otrās dienas kliboju mājās. Ja uz satraumētās kājas uzkāpju mazliet neprecīzi – sāpes ir briesmīgas. Esmu tikusi garām policijas ūdensmetējiem un kaut kā neveikli speru soli, kas liek man iekliegties sāpēs un pieraut kāju pie sevis. Tā nu es stāvu kā flamingo uz vienas kājas un dziļi elpoju, lai aizdzītu sāpes. Pēkšņi es dzirdu, ka aiz muguras atskan soļi.
No ūdensmetēja izlēcis policists bruņu vestē (no tiem, kas bliež ar ūdens lielgabaliem pa demonstrantiem) pieskrien klāt un ļoti līdzjūtīgi apvaicājas, vai man nav vajadzīga palīdzība un kā es tikšu līdz mājām. Kaut ko tādu no “riot police” es nebiju gaidījusi.
Bet šie nav vienīgie beļģu policisti, kuros pēkšņi atvērusies cilvēcības un līdzjūtības čakra. Divi citi policisti, kas stāvēja postenī, pie kura iepriekšējā dienā notika negadījums, pat iesaka man sūdzēt Briseles pilsētu tiesā. Bet vēl kāds aizrāda, ka ar tādu kāju nevajagot uz darbu iet un ieteic man sevi pasaudzēt.
Ar sastiepto potīti tieku līdz Rīgai, kur joka pēc uztaisu rentgenu un izrādās – esmu 5 dienas staigājusi, strādājusi un filmējusi ar salauztu potīti. Laikam jau sāpju slieksnis Eiropadomes adrenalīna ietekmē ir bijis pazemināts. Bet nu tieku pie ģipša un kruķiem, un sākas manas dzīves vieni no skaistākajiem piedzīvojumiem.
Lai nokļūtu pie ārsta, man nākas izsaukt taksi, jo nevaru noiet ar kruķiem pat nelielu attālumu – vienkārši netur rokas. Izrādās – mikrofons un dators nav nodrošinājuši pienācīgu spēka treniņu plaukstām un rokas locītavām. Par laimi, manā mājā ir lifts, bet pēdējie 10 pakāpieni no ārdurvīm līdz ielai man ir jāpārvar ar kruķiem. Shēma ir skaidra – kruķi uz zemākā pakāpiena, un tas ar veselo kāju pielecu klāt. Bet tāda lejuplēkšana pa apledojošām kāpnēm ir bailīga. Taču izrādās (un iepriekš to nebiju pamanījusi, jo vairums nemaz nesveicinājās), ka man ir daudz jauku kaimiņu, kuri ir gatavi mani pieturēt, lai pa slidenajām trepēm es nenoripoju.
Bet tad ir nākamais izaicinājums – tieku līdz ielai, kur apstājies taksometrs, bet mani no tā šķir nenotīrīta un sabraukta sniega putras kaudze, kurai tāds kruķu staigāšanas iesācējs kā es netiek pāri. Kruķi slīd, un esmu panikā. Mani gaidot, taksometrs apstājies ielas vidū un nobloķējis satiksmi. Es jau šausmās redzu, kā aiz viņa veidojas sastrēgums. Baltā busiņa, kas apstājies tieši aiz mana taksometra, durvis atveras un izlec divi jauni puiši. Mana pirmā doma – nu gan es dabūšu mizā! Bet – nē, abi pienāk man klāt, paceļ aiz padusēm pāri kupenām un iestūcī taksometrā. Esmu priecīga, un abi krievvalodīgie puiši dabū dzirdēt manu pateicības vārdu šalti. Bet tas nav viss. Atpakaļ braucot, taksometrs apstājas, es atveru durvis un kamēr es mēģinu ar saviem kruķiem izbakstīties ārā – pienāk kāds solīds kungs gados un piedāvā savu palīdzību. Un ne tikai izvelk mani ārā no mašīnas, bet arī pavada līdz durvīm un vēl palīdz uzlēkt pa kāpnēm, kas arī augšupejot ir izaicinājums.
Ar savu ieģipsēto potīti es šādas situācijas piedzīvoju atkal un atkal. Cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi un brīžos, kad to negaidu, – gatavi palīdzēt.
Ar vienu taksometra šoferi šo pārrunājam, un viņš saka, ka gandrīz vai labāk visu laiku ar kruķiem staigāt. Nu, tik tālu es neietu. Bet sajūta, ka ikdienā tik vienaldzīgie un vēsie Latvijas cilvēki un pat skarbie Beļģijas policisti grūtā brīdī ir gatavi nesavtīgi palīdzēt – tā īstenībā ir lieliska sajūta. Jā, es zinu, protams, gribētos tādu attieksmi saņemt, arī nesalaužot potīti, bet ... ir mūsos līdzjūtība un nesavtīga palīdzība, bet tā izpaužas tikai ekstremālos gadījumos.
P.S. Visi tie, kas man un arī citiem līdzīgajiem palīdzējuši uz ielas, kāpnēs, paturot durvis – liels jums paldies. Varbūt jums tas ir tikai mazs žests, bet ticiet man – mēs, šo žestu saņēmēji, – to tik ļoti novērtējam. Es nekad neesmu jutusies vairāk lolota no nepazīstamiem cilvēkiem kā šajās dienās, kad esmu uz kruķiem. Paldies jums mīļie, svešie cilvēki!
