Elīna Kolāte: Īss prezidenta Andra Bērziņa (pēdējo 3 gadu) runu izklāsts

Kā ikkatru gadu valsts prezidents 18.novembra vakarā uzrunājis Latvijas tautu valsts dzimšanas dienā. Skolā vēsture nebija manu mīļāko mācību priekšmetu sarakstā, bet es ļoti atbalstu ideju par mūžmācību – kāpēc gan nesākt tagad? Tā svētku vakarā pieņēmu lēmumu izpētīt, ar ko viņa šī gada sakāmais atšķīries no tā, kas bijis uz sirds citugad (Andris Bērziņš Latvijas prezidenta amatu ieņem kopš 2011. gada).

Iztēlojos, ka esmu viens no ļaudīm Brīvības pieminekļa pakājē, kas nav nācis vārds vārdā atcerēties prezidenta runu, bet paņemt no tās sev svarīgāko (runas klausos www.latvijasradio.lv arhīvā). To, ka atrodos pie Brīvības pieminekļa, nav grūti iedomāties, jo prezidenta kungs to atgādina katru gadu. No vienas puses – nav labais stils uzrunas laikā norādīt, kur un kāpēc auditorija ir sapulcējusies, jo parasti jau cilvēki to paši zina. Tomēr šī informācija lieti noder vēsturniekiem, kas runas klausās novēloti.

2011.gadā Bērziņa kungs klausītājus informē par to, ka Brīvības piemineklis ir brīvības simbols, kā arī salīdzina to ar Latvijas vēsturi, jo pie tā plīvojuši dažādi karogi un dziedātas dažādas dziesmas. Pie viena uzzinu arī to, ka Brīvības piemineklis atrodas debesīs, kā arī to, ka ļaudis uz ikgadējiem svētkiem pulcējas neatkarīgi no tā, kādi vēji pūš. Par to es nebūtu tik droša – ierosinu kādam Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (LU ĢZZF) studentam bakalaura darbu izstrādāt par to, kā cilvēku skaits svētkos korelē ar vēja virzienu un ātrumu.

Pirms diviem gadiem prezidenta kungs īpaši pateicās tiem, kas dziedāt, klausīties runas un skatīties uguņošanu ieradušies kopā ar bērniem. Simtprocentīgs atbalsts demogrāfijai!

Pēc gada Andris Bērziņš runā par to, kā dzīvi mainījusi Eiropas Savienība, un par to, kas vēl mums priekšā. Protams, tiek pieminēta darba spēka mobilitāte jeb vienkārši tas, ka cilvēki brauc prom no Latvijas, kā arī atzīts, ka iespēja brīvi pārvietoties tomēr varot apdraudēt mazu valstu pastāvēšanu. Tiem studentiem, kas LU ĢZZF neizstrādā bakalaura darbu par vēju un svētku apmeklētāju skaitu, iesaku atrast robežu, cik iedzīvotāju nepieciešams, lai brīva pārvietošanās nebūtu negatīva. Šādas pārdomas pilnīgi neviļus mani pārņem, jo Andris Bērziņš visnotaļ pozitīvi vērtējis Turkmenistānas ļaužu iespēju brīvi pārvietoties starp kalniem un jūru, bet tā arī nav nekāda lielvalsts – tur dzīvo apmēram 5 miljoni cilvēku.

Tālāk prezidenta kungs kritizē nacionālās attīstības plānošanu, bet līdzsvaram arī pastāsta par mūsu pamatotajām cerībām uz izaugsmi, kā arī iesaka neaizņemties naudu. Galvenais vēstījums – nebrauciet prom, brauciet atpakaļ, sāksies zelta laiki! Runas noslēgumā Bērziņa kungs uzsver, ka mums tagad jāizvēlas, vai gribam dzīvot valstī, kas ir stipra vai viegli ievainojama. TAGAD. Kāpēc tāda steiga? Iespējams, tas saistīts ar faktu, ka 2012.gada 21.decembrī bija jāpienāk Pasaules galam.

Šogad valsts prezidents informē, ka katrs pats zina, kas viņam ir Latvija – vienam tā ir māte un maize, citam visskaistākā valsts, par kuru varētu nolikt galvu uz ežiņas, vēl citam – vienīgā vieta, kur justies patiesi laimīgam un brīvam. Es pati ņemu pēdējo variantu, jo tur laime un brīvība ir padarīta ja ne par sinonīmiem, tad par ciešiem līdzbiedriem gan, un man tā ir.

Tomēr sanākušajiem ļaudīm netiek pieprasīts, lai viņi izvēlas savējo variantu. Viņiem tiek uzdots cits jautājums: „Kādēļ nerimst mēģinājumi mūs šķelt?" Es īsti nezinu, kas ir tie „mēs", bet mana latviešu valodas un literatūras skolotāja ikreiz aizrādīja, ja kāds domrakstā bija pieminējis mītiskos „mēs", jo „mēs" esot komunisti. Atvainojos par atkāpi.

Uzdotais jautājums ir gana vienkāršs, lai pats jautātājs varētu atbildēt – izrādās, ka nesaķīvēties un saglabāt identitāti palīdzēs izglītība, kultūra un apzinīgs darbs. Pie viena tiek aicināts necelt sētu, jo tā būs tikai šķietama drošība – pareizi ir, jo parasti sētas tiek veidotas no materiāla, ko viegli var iznīcināt jebkurš, kuram ir kaut cik sakarīgi ieroči (manu izpratni par kaut cik sakarīgiem ieročiem veidojušas pārsvarā lētas asa sižeta filmas, nevis nopietnas kara drāmas).

Galvenais runas vēstījums – vajag tik strādāt, bet nevajag strādāt bezjēdzīgi (celt sētas, piemēram).

Viss ir tik skaidrs, ka pat nezinu, ko LU ĢZZF studenti te varētu darīt. Beigu beigās pat tiek izvirzīts ļoti konkrēts mērķis – jādara tā, lai Latvijas simtajā dzimšanas dienā varētu sacīt, ka dzīvojam labāk tāpēc, ka esam labi pastrādājuši, nevis, piemēram, ar lētu triku apčakarējuši Igauniju pokerā.

Pēdējā runa man patika vislabāk, jo tā norāda, ko darīt, ja nesanāk abās iepriekšējās ieteiktā demogrāfiskās situācijas uzlabošana vai ja nesanāk atpakaļ dabūt cilvēkus, kas aizbraukuši prom.

Es pati šobrīd studēju trimdā, un katrreiz, kad cilvēki man prasa, vai palikšu ārzemēs, es vienkārši nespēju saprast, kā var iedomāties kaut ko tik absurdu. Tagad man pie sienas ir piesprausta lapiņa, uz kuras pierakstu visas idejas par to, ko darīšu, kad atbraukšu. To es nesaucu par lapiņu tāpēc, ka tā būtu maziņa, bet gan tāpēc, ka mīļa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti