Edijs Šauers: Bēgt vai nebēgt?

Mūsdienās karš un komunikācija ir kļuvuši sasaistīti kā nekad. Līdzās hibrīdkaru analīzei un novēršanai ir arī vēl virkne parādību, kurās informācijas plūsma iet pa priekšu fiziskajai vardarbībai.

Piemēram, nule kā medijos rezonansi izraisīja ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) kampaņa "Mēs darītu tāpat!", kas aicināja iejusties kara bēgļu ādā, izmantojot  divus saukļus "Mēs bēgām!" un "Mēs bēgtu!". Sabiedrība sašķēlās. Vieni kampaņu atbalstīja, sakot, mums nav jākļūst par “lielgabala gaļu” politiķu rokās, citi – nosodīja, sakot, ka tas ir pretrunā ar patriotismu pret savu valsti, valsts drošību un tās aizsardzību. Rezultātā,

apstrīdot komunikācijas taktiku, tika no dienas kārtības noņemta arī pati problēma un jautājumi par mūsu attieksmi pret citādajiem un svešajiem.

Katrai komunikācijas kampaņai ir savs mērķis, piemēram, tā var mūs mudināt kaut ko iegādāties, kaut ko vairāk pamanīt, atpazīt vai par kaut ko aizdomāties, bet galu galā – mainīt vai aktivizēt mūsu uzvedību. Šķiet, ka tieši tāda bija bijusi šīs kampaņas organizatoru iecere – aicināt noteiktu sabiedrības daļu, kas pret bēgļu uzņemšanu Latvijā ir noraidoša, aizdomāties par kara bēgļu statusu un mainīt attieksmi. Uz to aicināja divi miermīlīgi portreti – bēgļa un Latvijas iedzīvotāja attēls. Tagad jāsaka – komunikācijas organizatoriem vajadzēja drīzāk izvēlēties ko līdzīgu Nika Uta fotogrāfijai “Napalma meitene” vai puisēna fotogrāfijai no Alepo, nevis aicināt sabiedrību sevi salīdzināt ar miermīlīgiem cilvēkiem.

Kā izrādās, lai iejustos otra ādā, ir nepieciešama empātija, bet tās pietrūka…

Viegli jau tagad kādu mācīt – pēc kaujas ar kulakiem nevicinās. Katrā ziņā jezga ap kampaņu pievērsa tai papildu uzmanību, kas komunikatoru vidē bieži tiek vērtēta kā kampaņas izdošanās pazīme, taču, kā jau nereti gadās, lejot laukā no vannas ūdeni, tika izliets arī bērns, proti, diskusija izvērtās nevis par to, vai Latvijas iedzīvotāji kara apstākļos bēgtu vai nebēgtu, patīk mums bēgļi vai nepatīk, esam atvērti un pretimnākoši iebraucējiem vai nē, bet par to, ka kampaņas saukļi ir neadekvāti.

Kampaņa parādīja, ka Latvijas sabiedrības attieksme pret bēgļiem vai pret citu valstu iebraucējiem nav viennozīmīga, tāpēc savā ziņā tikai apstiprināja ANO Bēgļu aģentūras ieceri. Bet tā nav tikai Latvijā. Piemēram, to pēc "Brexit" varējām labi pamanīt arī Lielbritānijā, to redzam dažādās labējo izpausmēs citviet Eiropā, to pirmsvēlēšanu kampaņā dzirdam no Donalda Trampa ASV. Proti, no vienas puses, pēdējo gadu laikā Latviju bez jebkādiem kariem ir pametuši vairāki simti tūkstošu cilvēku – notiek plaša ekonomiskā migrācija, ko saucam par darba tirgus mobilitāti, un vairāk vai mazāk pret to neizturamies pārāk kritiski; vismaz ceram, ka aizbraucējiem citās zemēs klājas labi. No otras puses,

mēs bijām dikti sašutuši, kad pēc "Brexit" uzjundīja neiejūtības vilnis pret Latvijas un citu valstu iebraucējiem Lielbritānijā. "Kā tad tā viņi varēja? Mēs tur godīgi strādājam, bet viņiem tas nepatīk!"

To varējām lasīt un dzirdēt. Vai tas neatgādina mūsu attieksmi pret bēgļiem? Starp citu, Pasaules Ekonomikas foruma pētījums liecina, ka teju 5 miljonu britu dzīvo ārpus savas valsts robežām. Ir jauki iet ciemos, bet ko darīt, kad pašam jāuzņem ciemiņi? Bieži arī dzirdam, ka kara bēgļi no arābu valstīm necienot mūsu kultūru, negrib te strādāt, nāk ar prasībām, nevis pienākumiem. Iespējams, daļa tā dara, bet ne visi. Bet kā ar mums pašiem – kāda ir mūsu cieņas, pienākumu un atbildības izjūta pret sevi un līdzcilvēkiem? Un galu galā – cik katrs pats spējam otram paust savu nostāju un sargāt savas psiholoģiskās robežas? (Atcerēsimies arī nesenās pagātnes kampaņu par poļu santehniķiem, kas apdraudēja Rietumeiropas valstis.)

Kara apstākļos izvēles nav vieglas, tāpēc nav viegli prognozēt, kā tieši mēs katrs rīkotos reālu draudu gadījumā. Vēl jo vairāk - karš mūsdienās ir kļuvis neviennozīmīgs; bieži nav pat īsti skaidrs, vai tas vispār ir karš vai nav – tā vairs nav divu armiju satikšanās uz pļavas un frontāla došanās vienai otrai pretim; frontes līnijas kļuvušas izplūdušas un virtuālas. Bieži tās ir iekšpolitiskas diversijas, apvērsuma mēģinājumi u.tml. Pasaulē, kurā brīvais tirgus, brīvā pārvietošanās starp valstīm ir pieņemama miera laikos, izrādās, rada problēmas, ja tas notiek kara apstākļos. 

Tas, ka nespējam nonākt pie viena, neapstrīdama secinājuma – bēgt vai nebēgt, nebūtu jāvērtē kā defekts.

Ne visām izvēlēm ir iespējamas viennozīmīgas atbildes, taisni otrādi, gaidot neapstrīdamas atbildes, varam nonākt dogmatisma un absolūtisma varā, proti, varam kļūt par tādiem, kuri atbalsta ļoti šauru uzskatu kopumu, ka ir normas un principi, kuri ir jāievēro pie jebkuriem nosacījumiem. Lai gan tas skan cēli, tomēr parasti šādi citas normas, it sevišķi neatrisināmās, tiek atmestas un izvēle sašaurināta, izvēloties dažus galvenos principus. Taču tā mēs sašaurinām arī savu skatu uz pasauli – tajā tiek pazaudēts daudz krāsu, bet paši varam nonākt principu tirānijas varā, kas paaugstina risku pieņemt kļūdainus lēmumus nestandarta situācijās.

Karš ir ne tikai fiziska, bet arī emocionāla vardarbība. Aizstāvēt un cīnīties par savu dzimteni līdz nāvei vienam būs svarīgāk, nekā pasargāt sevi un ģimeni no vardarbības, ciešanām un nāves, aizbraucot no vietas, kas rada draudus, tāpēc katram pašam ir jāatbild, vai karotu un mirtu par savu dzimteni nākamo paaudžu brīvības vārdā, jāatbild pat pēc bezjēdzīgajiem pasaules kariem un to devalvējošo attieksmi pret atsevišķā indivīda nāvi, gan pēc ciparu cipariem, kuri katru dienu mūs sasniedz par vardarbīgi mirušajiem dažnedažādākajās pasaules malās, liekot uzdot jautājumu,

cik nāve vairs vispār ir jēdzīga?

Tāpēc stāsts jau nav par bēgļiem, bet par mums pašiem.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti