Tieši ar šādu formulējumu – pretošanos iespējama Krievijas iebrukuma gadījumā – nesen nākuši klajā Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieki, kas bruņotajiem spēkiem izteikuši virkni ieteikumu valsts aizsardzības spēju uzlabošanai.
Vairāki no ierosinājumiem nav uzskatāmi par nez kādiem atklājumiem, taču ir ārkārtīgi racionāli, un vienīgi nav saprotams, kādēļ līdz šim nekas tamlīdzīgs nav ticis īstenots. 100% aizsardzības gatavība nav iespējama, tomēr tieši tam vajadzētu kļūt par vienu no svarīgākajiem pamudinājumiem, lai sasniegtu labākos rezultātus. Kā norādījuši eksperti, valsts aizsardzībā liela nozīme esot visas sabiedrības iesaistīšanai šajā procesā.
Lai to izdarītu, nepieciešams paplašināt izpratni par šo jomu un panākt sabiedrības lielāku līdzdalību Latvijas drošības stiprināšanā. Arī uzdodot bruņotajiem spēkiem tiešākus un āķīgākus jautājumus.
Spriežot pēc ieteikuma veidot otru sauszemes spēku brigādi, eksperti ir pārliecināti par nepieciešamību palielināt valsts aizstāvju skaitlisko sastāvu. Tas zināmā mērā saskan ar iepriekš publiski pausto, ka armija būtu jāpalielina par diviem tūkstošiem karavīru.
Eksperti arī norādījuši, ka abi kaimiņi - lietuvieši un igauņi - jau ejot šādu ceļu uz divu brigāžu izveidošanu. Šī iecere liek domāt par to, ka vēl pavisam nesen, kad runa par Krievijas militāru iebrukumu tiktu nosauktas par „slimīgas fantāzijas augli”, ar līdzšinējo armijas lielumu bija gana – karavīru pietika gan misijām, gan pašmāju parādēm.
Taču tagad situācija ir mainījusies. Tādēļ arī izteikts ierosinājums par otras brigādes veidošanu, kas būtu jāizvieto, visdrīzāk, uz austrumiem no Rīgas. Lieki teikt, ka šādas militāras struktūras izveidošana dotu lielas darba iespējas vietējiem iedzīvotājiem.
Tāpat racionāls ir minētā institūta pētnieku atzinums par nepieciešamību veidot mobilās ātrās reaģēšanas vienības pastiprinātas rotas sastāvā, kas būtu dislocētas valsts austrumu daļā 40-60 kilometru attālumā no robežas.
Labs ieteikums – turklāt tāds, kas neprasa veikt nepaceļamus finanšu ieguldījumus. Par šādu vienību izveidošanu jau gadiem runā pieredzējuši karavīri un virsnieki, taču atbildīgās personas to, šķiet, nav dzirdējušas. Jāņem vērā, ka šādas vienības nav jāiesēdina prāvos bruņutransportieros, tām pietiktu ar kvadracikliem, arī vienkāršām apvidus automašīnām. Atbalstāms arī ekspertu viedoklis par lielāku decentralizāciju bruņotajos spēkos – tas vistiešāk attiektos tieši uz šādām mobilām vienībām. Karš Ukrainā parādījis, ka pārlieku liela centralizācija un birokrātija bruņotajos spēkos bieži vien novedusi pie smagiem cilvēku upuriem.
Viena otra augsta Latvijas bruņoto spēku amatpersona uzskata, ka mūsdienās bruņoto spēku lielumam neesot izšķiroša nozīme, ka visu nosakot jaunās militārās tehnoloģijas. Tomēr tā ir tikai daļa no patiesības, jo, kā rāda Ukrainas piemērs, karadarbībā nepiedalās tikai neliels skaits superlabi sagatavotu specvienību – tur nepieciešami visdažādākajā līmenī sagatavoti karavīri. Tie katrs pilda savu uzdevumu – vieni iet pāri mazāk vai vairāk nosacītajai frontes līnijai, bet citi atrodas „drošībā” kontrolposteņos dažādā attālumā no aktīvas karadarbības.
Tāpat jāņem vērā, ka kara gadījumā paaugstinātas bīstamības un fiziski smagos apstākļos ir nepieciešamas lielas rezerves – cilvēki, piemēram, daudz biežāk slimo. Tūkstošiem ukraiņu brīvprātīgo parādījuši, ka kara apstākļos motivēti savas dzimtenes aizstāvji ātri apgūst nepieciešamo zinību pamatus. Šāda mācīšanās kara laukā bijusi attiecināma tikai uz pašu karadarbības sākumu, bet lielākā daļa karavīru pirms nokļūšanas frontē tomēr pāris mēnešus pavadījuši armijas poligonos.
Nepieciešamība pēc pietiekama skaita cilvēku, kas gatavi vajadzības gadījumā pievienoties bruņotajiem spēkiem, liek šaubīties, vai 2000 rezervistu sagatavošana līdz 2018.gadam ir pietiekams daudzums. Kas zina, kādā skaitā un cik ātri palīgā ieradīsies sabiedroto spēki, tādēļ par veiksmīgu aizsargāšanos vairāk jādomā tieši pašiem.
Šī iemesla dēļ neilgākās apmācībās, kaut desmit dienu garumā, vajadzētu piedalīties lielākam Latvijas pilsoņu skaitam. Jāņem vērā vēl viena mācība, kas gūta no Krievijas iebrukuma Ukrainā. Ja motivēta armija aizstāvas, to ir grūti uzveikt – taču zināms skaits karavīru tomēr ir nepieciešams.
