Saprotams, ne mazāk kā pret krieviem, tas tēmēts arī pret ukraiņiem, kam Kremļa saimnieks skaidri vēlas atgādināt par viņu maldiem un norādīt pienākošos vietu. Tomēr ar šo ieceri Putinam pārāk labi nesokas, gan individuāli Savčenko, gan visas Ukrainas gadījumā – nav gaidāma nedz Nadeždas, nedz visu pārējo ukraiņu padošanās. Atliek pievērst uzmanību kādai fotogrāfijai, lai saprastu, kāds visam iemesls. Tā uzņemta tiesas zālē – Savčenko rokās tur nelielu A-4 formāta lapu, uz kuras rakstīts: „Mīlu Ukrainu stipri, stipri!” Šie vienkāršie vārdi visu izskaidro labāk par daudziem komentāriem – tieši tas tūkstošiem ukraiņu lika ierasties Maidanā, bet vēlāk doties uz Donbasu. Sajūta, ka ukraiņus – Ukrainu vēlas pazemot, iebiedēt un sabradāt. Apdraudējuma sajūta aicināja izšķirties par drosmīgu soli un no tā nespēja atturēt Janukoviča „Berkuta” nūjas, granātas un lodes, bet vēlāk arī Krievijas Federācijas bruņoto spēku ''Gradi'' un lielgabali.
Pievērsīsim uzmanību pazīstamā ukraiņu žurnālista Vitālija Portņikova teiktajam:
„Šausmīgi ir tas, ka mūsu laikā, mūsu gadsimtā, ko mēdz uzskatīt par pirmo uzvarējušā tiesiskuma gadsimtu, pastāvīgi notiesā nevainīgus cilvēkus, un par to zina visi. Tiesneši, prokurori, advokāti, žurnālisti, pilsoņi, burtiski visi.”
Tas ir klusējošs atbalsts triumfējušajam prezidentam, kas savus lielākos trumpjus licis uz spēka akcijām – šobrīd galvenā saistās ar Ukrainas pakļaušanu (cik lielā mērā – atkarīgs no notikumu gaitas). Un tam ir pietiekošs (pat nospiedošs) sabiedrības atbalsts. Kā var spriest pēc daudziem privātiem piemēriem, Ukrainas – Krievijas konflikta dēļ ir pārtrūkušas daudzu tūkstošu abās valstīs dzīvojošo cilvēku attiecības, un tas vienmēr noticis individuāli un brīvprātīgi. Taču ar šo atziņu neapmierināsimies un mēģināsim saprast, kas atrodas aiz tās. Bet aiz tās ir gatavība atzīt, ka ukraiņus var tā vienkārši tiesāt – par neko – kā Nadeždu Savčenko.
Šī izrēķināšanās ir pelnījusi nopietnu reakciju no Latvijas un visas Eiropas Savienības (ES) kopumā, par ko gan nākas šaubīties. Vai gan varētu iedomāties, ka Eiropa metīsies aizstāvēt „vienu pašu” lidotāju Savčenko (kas jau kļuvusi par ukraiņu cīņas simbolu), ja nogalināto ukraiņu skaits pārsniedzis desmit tūkstošus. Liela daļa eiropiešu nespēj adekvāti izvērtēt Ukrainas notikumus un nesaskata būtiskus draudus savai pastāvēšanai atdzimstošajā Krievijas imperiālismā. Daudzu politiķu izteikumi šķiet tādi, it kā Krimas aneksija un okupācija jau būtu atcelta, krievu karavīri un militārā tehnika izvesta no Donbasa, bet tā saucamie separātisti piekrituši paklausīt Ukrainas varas iestādēm.
Negaidot, kad Latvija un citu ES valstu valdības beidzot nopietni izturēsies pret agresorvalsti, reaģēt iespējams arī individuāli. Ja nav iespējams izdomāt kaut ko oriģinālu, sākumā iespējams kaut vai atteikties no Krievijas preču pirkšanas.
