No tā brīža it visur mani pavadīja bārdains bijušais kaujinieks, kas pirms nepilniem desmit gadiem bija karojis pret iebrukušo Padomju armiju. Neviena intervija nenotika bez viņa klātbūtnes, un lielākā daļa no manām iecerēm vienkārši tika noraidīta. Neraugoties uz to, biju iekrājis virkni interviju, arī nedaudz fotogrāfiju un, atgriezies mājās, varēju aprakstīt savus iespaidus par “Taleban” izveidoto kārtību.
No 1994.līdz 1996.gadam vairākkārt devos uz karojošo Čečeniju, kur žurnālista darbam tolaik bija gluži vai ideāli apstākļi, ja vien nepiemin iespējas nokļūt dažādās nelāgās (arī dzīvībai bīstamās) situācijās. Borisa Jeļcina valdīšanas laika Krievijas demokrātiskā kartība saprotamā kārtā valdīja arī separātiski noskaņotajā Ziemeļkaukāza republikā, un tas deva reportieriem plašu brīvību. Viss bija atkarīgs no viņu iniciatīvas un izdomas, jo bija iespējams strādāt abās karojošajās pusēs.
Parasta situācija: vairākas reizes ar citiem kolēģiem bijām piebraukuši pie kāda ciemata, ko bija aplenkusi Krievijas armija. Postenī mierīgi aprunājāmies ar krievu karavīriem un, saņēmuši atļauju, vēlāk braucām iekšā ciematā, kur varējām satikt viņu pretiniekus – čečenu kaujiniekus. Šāda brīvība ļāva žurnālistiem labi orientēties situācijā un veidot objektīvas reportāžas. Protams, ne visos posteņos attieksme bija vienāda. Piemēram, krievu specnazieši jeb omonieši varēja neizlaist žurnālistus cauri savam postenim, liekot mašīnu griezt apkārt.
Visticamāk, Krievijas preses brīvība un neatkarīgu mediju pastāvēšana deva būtisku ieguldījumu pretkara noskaņojuma veidošanā lielā daļā Krievijas sabiedrības un Čečenijas kara izbeigšanā. Tomēr pēc nedaudz gadiem, kad uz prezidenta posteni ceļā bija devies ilggadējais Krievijas valsts galva Vladimirs Putins, sākās pakāpeniska skrūvju piegriešana.
Vairāku valstu reportieriem par viņu Čečenijas reportāžām, to skaitā arī man, turpmāk tika liegta iebraukšana Krievijā. Tā bija norāde, ka Krievijā mainās kārtība un žurnālistiem, kas cenšas būt visur klāt un aprakstīt pašu acīm redzēto, turpmāk ne tikai būs grūtāk strādāt, bet daudzus no viņiem vienkārši neielaidīs drošības dienesta aizvien stingrāk kontrolētajā valstī. Karu presei Kremlis pasludināja 1999.gadā, kad tika izdarīts otrais iebrukums Čečenijā.
2004.gada vasarā strādāju Bagdādē un personiski pārliecinājos, cik liela nozīme reportiera darbā ir tulkam. Man veicās – vēl iepriekšējā gadā biju iepazinies ar uzticamu un godīgu Bagdādes iedzīvotāju, bijušo Irākas armijas virsnieku, kas bija piedalījies Irākas - Irānas karā. TV ekrānos visai regulāri bija redzami sižeti par ķīlnieku sagrābšanu Irākā. Draudi nonākt gūstā attiecās ne tikai uz žurnālistiem, bet gan pilnīgi visiem tur esošajiem rietumvalstu pārstāvjiem. Šī iemesla dēļ abi ar tulku slēpām, ka esmu Latvijas žurnālists. Reiz divi vietējie uzņēmēji vaicāja viņam, vai es pārstāvu valsti, kuras karavīri atrodas ASV vadītajā koalīcijā. Tulks atbildēja noliedzoši. Plaši bija zināms dažu ārzemnieku traģiskais liktenis – vairākus nežēlīgi bija nogalinājuši radikāli noskaņotie islāmistu kaujinieki. Parasti tika solīts saglabāt ķīlnieku dzīvību, ja valsts, ko pārstāvēja šie cilvēki, izvedīs savu militāro kontingentu no Irākas. Šādu piekāpšanos islāmisti gan netika panākuši.
Beidzamo divu gadu laikā esmu pārliecinājies, ka Ukrainā žurnālistu darbam ir pilnīgi ideāli apstākļi. Vairākas reizes mērojis ceļu no Kijevas līdz Donbasam, brīvi strādājis un uzturējies pavisam tuvu frontes līnijai. Nedaudz pārsteidzoši, bet ne reizi šajā laikā mani nav izvaicājuši ukraiņu drošības dienestu pārstāvji – kas esmu un kādēļ uzturos frontes zonā.
Tas gan nenozīmē, ka šajā teritorijā nav savu militāro noslēpumu, pat karavīru nofotografēšana bieži prasa visai lielu izveicību. Tas pats sakāms par posteņiem un pozīcijām, tās reti atļauj nofilmēt. Tomēr kopumā reportieri, ja tie vēlas iegūt objektīvu priekšstatu par situāciju un cilvēku noskaņojumu Donbasa neokupētajā teritorijā, to var izdarīt visai brīvi.
Pavisam cita aina vērojama tā saucamo separātistu un Krievijas okupantu kontrolētajā Donbasa daļā. Vairāki žurnālisti iepazinuši, ko nozīmē nokļūšana tur esošo kaujinieku „nopratināšanā”. Aizbraucot uz šo teritoriju, jārēķinās ar izzinošu sarunu, kuras laikā nāksies atbildēt uz dažādiem jautājumiem – tajā skaitā par savu skatījumu uz karu Donbasā.
Tā kā modernajos apstākļos žurnālistu veikumu var apskatīt ar interneta palīdzību, separātistiem netīkamu materiālu autoriem jārēķinās ar iespējamām nepatikšanām un pilnīgi droši ar to, ka viņiem netiks piešķirta akreditācija darbam šajā teritorijā.
Šobrīd ukraiņu medijos izraisījusies nopietna diskusija par to, cik ētiska un patriotiska ir žurnālistu došanās uz ienaidnieka ieņemto teritoriju. No vienas puses, presei jābūt pilnīgai darbošanās brīvībai. Bet no otras puses, jāņem vērā, ka brīvs darbs noziedznieku un Krievijas totalitārās varas kontrolētajā zonā nav iespējams un šādos apstākļos žurnālists ir spiests pakļauties cenzūrai, tajā skaitā pašcenzūrai.
Tas padara mediju pārstāvi par kolaboracionistu, jo atļauju strādāt separātistu kontrolētajā teritorijā var iegūt, pakļaujoties viņu diktātam, kas publicējams un kas nav publicējams. Lieki teikt, ka šāds darbs uzskatāms par reklāmu okupantu izveidotajai kārtībai.
