Kritisku skatu uz sevi un jūsmu par olimpisko spēļu atklāšanu piedāvā vairāku Krievijas mediju komentētāji. Viņi ir atklāti, nikni un pārdomas rosinoši. Manuprāt, kamēr vēl atmiņā prieks par atklāšanas šova spēku un tā mulsinošajiem brīžiem, šīs domas palīdz veidot līdzsvaru starp strauji skrienošajiem sporta rezultātiem, Soču kanalizācijas ekspertu jaunumiem sociālajos portāliem un citiem olimpiādes notikumiem.
Niknākais ir vēsturnieks un režisors Jevgeņijs Ponasenko, kas uzrakstījis blogu radio “Eho Moskvi”. Viņš uzskata, ka šova stāsts jau simtsmiljardo reizi izmanto melus un pārspīlējumus, kā arī citus manipulācijas līdzekļus, ko dažādos laikos piekopuši valsts propagandisti, Brežņeva stagnācijas laikus un mūsdienas ieskaitot. Autoram patīk precīzas detaļas, tāpēc viņš kaismīgi un bagātā valodā apstrīd šovā parādīto. Vēsturisku notikumu vērtējumi šo blogu padara par subjektīvu un atraktīvu kompetenta vēsturnieka skatu. Viņš kritizē veidu, kā šova veidotāji izvairījās no Krievijas “atpalicības un mežonīguma” parādīšanas, to žigli aizvietojot ar “garīguma uzvaru”. Bet caram Pēterim I piešķirts “glābēja” oreols, ironizē Ponasenko.
Skaidrojot aso nostāju par Krievijas šova veidotāju attiecībām ar valsts patieso vēsturi, viņš to pretstata Londonas atklāšanas ceremonijai, kurā briti “objektīvi un bez kompleksiem” parādīja arī savas pagātnes nepatīkamās lappuses.
Autors pieķer melos šova komentētāju, kas apgalvojis, ka “krievu virsnieki sakāvuši Napoleonu”, jo patiesībā bijis tieši otrādi. Viņš nevar piedod, ka scenāristi ir izlaiduši 30 asiņainu represiju gadus un paņirdz, ka padomju laiki Soču versijā bija nevis VDK, neskaitāmu aizliegumu, cenzūras un komunālo dzīvokļu laiks, bet nebeidzamas gaismas un svētku piepildīts periods. Ponasenko ir pilna sirds un viņam ir, ko teikt par divas nedēļas ilgajiem “oligarhu un režīma draugu” svētkiem. Lasiet paši!
Analītiskākais un plašākais ir Jegora Moskvitina skatījums. Viņš salīdzinājis Pekinas, Vankūveras, Londonas un Soču Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas. Moskvitins uzsver, ka teju visi karognesēji ir Krievijas prezidenta Putina uzticības personas, gandrīz visi lāpneši – “Vienotās Krievijas” biedri.
Lai kādas nometnes pastāvētu Krievijā, Moskvitins uzsver, ka tās visas vieno kopīgs izmisums, ka “Krievija nav tāda valsts, kāda tā pelnījusi būt”.
Autors esot jutis aizkustinājumu visu rakstā minēto spēļu atklāšanas ceremonijās un uzteic Soču šova 30 sekundes, kuras veltītas Krievijas “galvenajam” jeb Otrajam pasaules karam. Kritiku Moskvitins velta vienīgajam “bezgaumīgajam” brīdim visā šovā – gigantisko talismanu parādīšanās groteskumam. Salīdzinot ar citām spēlēm, kuru talismani bija tikpat bezjēdzīgi un patēriņa svētkus balstoši, tomēr nenormāla lieluma izmēra rotaļlietu skulptūras nelaida stadionā atklāšanas pasākuma laikā.
Moskvitins uzsver, ka, salīdzinot ar citām spēļu rīkotājvalstīm, Krievija bijusi “visnoslēgtākā”, var teikt, uz sevi vien centrētā, jo visā ceremonijā ne mirklis uzmanības nav veltīts jebkurai citai pasaules valstij. Toties komentētājs domā, ka krievi ir pārspējuši britus pašironiskumā, parādot gandrīz vai kopā unikālās subkultūras pārstāvjus stiļagas un Tēvoci Stjopu (Djadja Stjopa).
Uzslavējot dažas šova epizodes, Moskvitins nobeidz visai sūri, ar cerību, ka krieviem vēsturiski raksturīgais “cilvēciskais dzīvīgums” nu būtu jāpārvērš “cilvēcīgā dzīvē”.
Vēl daži interesanti viedokļi.
Aizraujoša saruna par Olimpisko spēļu drošības sistēmas aizkulisēm, raidījuma “Diletants” izpildījumā, lasāma “Eho Moskvi”.
Sirsnīgi par sportistu likteņiem.
Lakoniski un pašironiski par Soču atklāšanas šova veidotāju komandu.
Tāda, lūk, aktuālā viedokļu daudzveidība.
