● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Pjastu dinastijas Mieško I valdīšanas laikos 966. gadā izveidotajai Polijas valstij piederēja nedaudz citas teritorijas nekā Polijai, kas pastāvēja 1918.–1939. gados. Jau kopš karaļa Kazimira Lielā laikiem, kurš daļu krievu zemju pievienoja Polijas karalistei, tostarp poļu iemīļoto Ļvivu, valsts interese bija vērsta uz austrumiem. Tādas provinces kā Silēzija un Pomerānija, kuras lielā mērā apdzīvoja slāvu iedzīvotāji, apgabalu sadalīšanas un Teitoņu ordeņa iekarojumu rezultātā uz ilgu laiku tika atdalītas no Polijas. Poļu pavērsienu uz austrumiem atbalstīja 1386. gadā Krevā izveidota Polijas–Lietuvas savienība, kas vēlāk atkārtoti vienojās vairākos vēsturiskos brīžos. Lietuvas Jagellonu dinastija (Jogailaičių dinastija) sēdās Polijas karaļu tronī Krakovā. Ļubļinas savienības rezultātā 1569. gadā tika izveidota Polijas–Lietuvas kopvalsts, kas sastāvēja no "Kroņa" un "Lietuvas", kas pastāvēja līdz 1772.–1795. gadu dalīšanām. Pēc Ļubļinas savienības pat Kijiva kļuva par daļu no "Kroņa" – "Mazpolijas provinces.
19. gadsimtā poļi, lietuvieši un ukraiņi cīnījās par neatkarību no Krievijas, kas dalīšanu rezultātā ieņēma praktiski visu "Kresy" teritoriju. Tomēr vēlāk šīs trīs tautas savu nākotni sāka iztēloties savādāk –
kamēr poļi sapņoja par politisku atsauci uz Ļubļinas savienību (1569), t.i., brīvu tautu federāciju, kā to postulēja Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski), ukraiņi un lietuvieši vēlējās veidot savas nacionālās valstis. Par Polijas un Ukrainas konfliktu mēs rakstījām Volīnijai veltītajā rakstā.
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
1919.–1920. gadu poļu–boļševiku kara rezultātā par Polijas kaimiņvalsti austrumos kļuva nevis brīvā Ukraina vai Baltkrievija, bet gan Padomju Savienība, kuras ietvaros darbojās sociālistiskās pseidorepublikas. Polijas un padomju robeža, kas tika izveidota Rīgā 1921. gadā, līdz 1939. gada 17. septembrim gāja aptuveni pa Polijas otrās sadalīšanas līniju.
Kara uzvaras rezultātā nebija iespējams atjaunot Polijas–Lietuvas ūnijas robežu pirms pirmās sadalīšanas. Ne padomju vara, ne poļi to nevēlējās,
pēdējie baidījās no pārāk "spēcīgas" mazākumtautību klātbūtnes atdzimstošajā valstī; tās jau veidoja gandrīz trešo daļu iedzīvotāju.
Tomēr no poļu viedokļa tika novērsts vissliktākais: Bugas upes robeža, kas ierobežotu Poliju līdz pavisam nelielai valstij. Jāpiebilst, ka Rīgas līguma rezultātā de jure tika izveidota Polijas un Latvijas robeža, kas pastāvēja līdz 1939. gada rudenim.
Ja neņem vērā valsts teritoriālā lieluma jautājumu, kāpēc poļi tik ļoti cīnījās par savām austrumu zemēm?
19. gadsimtā "Austrumu pierobežas" nebija pārsvarā poļu apdzīvotas teritorijas, taču tām bija liela vēsturiska, kulturāla un simboliska nozīme Polijas pusei. Šeit piedzima izcili poļu mākslinieki, piemēram, poēmas "Dziady" ("Veļi") autors, Ādams Mickevičs (dzimis Zaosē netālu no Novogrūdekas); Juliušs Slovackis (Juliusz Slowacki) ("Król Duch" ("Karalis-gars") sacerētājs, saistīts ar Kremenecu Volīnijā); Jozefs Ignācijs Kraševskis (Józef Ignacy Kraszewski), rakstnieks ar vislielāko publicēto grāmatu un dzejoļu skaitu poļu literatūras vēsturē; Elīza Ožeškova (Eliza Orzeszkowa), poliete no Grodņas, plaši lasītā romāna "Nad Niemnem" ("Pie Nemunas") autore; vai arī pirmskara periodā ar Poļesju saistītā Marija Rodevičuvna (Maria Rodziewiczówna), kura sarakstīja tādus romānus kā "Dewajtis" ("Devajtis"), kura nosaukums cēlies no lietuviešu valodas, vai "Lato leśnych ludzi" ("Meža ļaužu vasara").
Ir vērts atzīmēt, ka Pierobežā dzīvoja arī ievērojami ekonomisti, zinātnieki, žurnālisti un garīdznieki.
"Kresy" kultūras nozīmi var salīdzināt ar to, ko ungāri piešķīra (un joprojām turpina piešķirt Viktora Orbāna valdīšanas laikā) teritorijām, zaudētajām 1920. gadā Trianonas līguma rezultātā un mūsdienās piederošām Rumānijai, Slovākijai, Austrijai, Horvātijai un Serbijai. Vai ar Somiju, kas gadsimtiem ilgi bija Zviedrijas sastāvā. Somijā, kura neatkarību ieguva tikai 1917. gadā, elites valoda bija zviedru valoda, bet Lietuvas Lielhercogistē (t.i., Viļņā, Novogrūdekā, Grodņā un Minskā) par to kļuva poļu valoda. 1686. gadā tai tika piešķirts oficiālās valodas statuss, aizstājot senbaltkrievu valodu. Analoģijas varētu meklēt vēl tālāk, patiesībā 20. gadsimta sākumā vācieši arī nevarēja iedomāties savu fāterlandi (Tēvzemi) bez Kēnigsbergas, Vroclavas vai Gdaņskas.
Atgriežamies pie Lietuvas. 19. gadsimtā sāka veidoties lietuviešu nacionālā kustība, kas savas valsts nākotni redzēja savādāk nekā savienībā ar Poliju. Lietuvieši nevarēja iedomāties neatkarīgu Lietuvu bez Viļņas.
Bet kā izveidot neatkarīgu valsti uz etniskā pamata, iekļaujot tās robežās toreizējo poļu–ebreju pilsētu?
Pēc Pirmā pasaules kara līdzīgu dilemmu bija daudz, atcerēsimies kaut vai Gdaņsku, vēsturiski līdz 1793. gadam poļu, bet 20. gadsimta sākumā jau vāciski runājošo.
Galu galā 1922. gadā Viļņa kļūs par Polijas daļu, tā nebūs perfekti attīstīta ekonomiski, tomēr kļūs par nozīmīgu sociālo, kultūras un izglītības centru. Sāks darbu prestižā Stefana Batora (Stefan Batory) universitāte, kurā studēs arī poļi no Latvijas, un nozīmīgs sovjetoloģijas centrs ar nosaukumu Austrumeiropas zinātniski pētnieciskais institūts, kur savu karjeru attīstīs polis no Daugavpils, vēlākais slavenais sovetologs Staņislavs Svjaņevičs (Stanisław Swianiewicz).
Tā laika Viļņā galvenokārt runāja poļu un jidiša valodā, bet arī krievu, baltkrievu, lietuviešu un karaīmu valodā.
Toreizējās situācijas sarežģītība ir interesanti atspoguļota izstādē "Vilnius, Wilno, Vilne 1918-1948", kas šobrīd ir apskatāma Nacionālajā muzejā Krakovā.
Situācija Pierobežā starpkaru periodā bija grūta.
Foto: Narodowe Archiwum Cyfrowe
Nenoteiktā austrumu robeža, vēlāk nostiprināta, pateicoties Robežapsardzības korpusa izveidei, kuru izvietoja arī uz robežas ar Latviju, sarežģīts ekonomiskais stāvoklis, tādas problēmas kā analfabētisms, neattīstīta lauksaimniecība, nacionālie konflikti, politiskās represijas, ko simbolizēja Brestas process un koncentrācijas nometne Bjarozā-Kartuzskajā (abi toreizējā Poļesjē). Tas viss lika par sevi manīt līdz 1939. gadam, lai gan, protams, bija arī panākumi, piemēram, pilsētu modernizācija un infrastruktūras paplašināšana.
Var daudz rakstīt arī par kultūras dzīves attīstību, kā, piemēram, teātri, presi, kas šeit agrāk nebija īpaši populāra, un skolām, tostarp ebreju skolām – viņiem bija pamatskolas un reliģiskie institūti.
Ir būtiska atšķirība starp Polijas pierobežu un Ukrainas vai Baltkrievijas PSR, kuras atradās pie austrumu robežas (tās niteiktas 1921. gadā Rīgā).
Lai gan starpkaru periodā Polijas austrumu teritorijās dzīve bija grūta, tur nenotika slepkavības, par kuru simbolu kļuva Kurapati pie Minskas vai holodomors Ukrainā.
Līdz 20. gadsimta 30. gadu vidum Otrās Polijas Republikas teritorijā gan poļi, gan baltkrievi un ukraiņi varēja piedalīties demokrātiskajā procesā (Seima, Senāta un pašvaldību vēlēšanās). Vispārējais dzīves līmenis bija augstāks nekā aiz austrumu robežas, tika saglabāta privātā amatniecība un lauksaimniecība, lai gan lauksaimniecības reforma joprojām nebija īstenota.
Tas viss tika pārtraukts 1939. gada 17. septembrī, kad austrumu teritorijās ienāca padomju karaspēks. "Kresy", kurus atcerējās Mickevičs, Slovackis un Ožeškova, pēkšņi beidza pastāvēt, un drīz Vācijas holokausta rezultātā izzuda arī Šolema Aleihema (שלום עליכם ), Lejbuša Pereca (יצחק לײבוש פּרץ) un Semjona An-Ski "Di Jidisze Welt". Pierobežas inkorporācijas Padomju Savienībā rezultātā no kartes tika izdzēsta divus gadu desmitus pastāvošā Polijas un Latvijas robeža, Baltijas valstis arī nokļuva sarežģītā politiskā situācijā.
Foto: Narodowe Archiwum Cyfrowe
Var pieņemt, – ja ne 17. septembris... Iespējams vēl būtu dzīvs poļu rakstnieks, gleznotājs, filozofs un dramaturgs Staņislavs Ignacijs Vitkēvičs, kurš, izdzirdot par padomju iebrukumu Polijā, izdarīja pašnāvību Lielo Ezeru ciemā pie austrumu robežas? Vai tad nebūtu noticis Katiņas slaktiņš un četras deportācijas uz Sibīriju, par kurām stāsta nesen atvērtais Sibīrijas piemiņas muzejs Bjalistokā?
Molotova–Ribentropa pakts un tam sekojošā Sarkanās armijas ienākšana Polijas austrumos ietekmēja arī Baltijas likteni.
Vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, kad 1941. gadā izcēlās Vācijas un Padomju Savienības karš, bija mēģinājumi atgriezties pie tēmas par "Polijas robežzemju" piederību Polijas–Lietuvas ūnijai, taču Vladislava Sikorska (Władysław Sikorski) valdībai, kas atradās Londonā, neizdevās iegūt Josifa Staļina (Иосиф Сталин) piekrišanu 1939. gada aneksijas atcelšanai. Pēc Otrā pasaules kara Polija ieguva pilnīgi jaunas robežas, kuras "veidoja" Odera, Nisa Lužicka un Baltijas jūra.
Patlaban viena trešdaļa Polijas teritorijas ir bijusī Vācijas daļa, tieši tāpēc Varšavā radušās idejas, kā, piemēram, "reparācijas", šķiet tik jocīgas.
Ļvivu, Grodņu un Viļņu nomainīja tādas pilsētas kā Vroclava, Gdaņska un Ščecina.
Tomēr pēc 1989. gada Polijā atkal atdzima interese par "Kresy". Tika izdoti simti vai pat tūkstoši grāmatu un albumu, notika lekcijas, tika uzņemtas vairākas nozīmīgas filmas un seriāli. Par spīti Krievijas propagandai,
Polijā neviens nesapņo par "Ļvivas vai Viļņas atgūšanu".
Mūs drīzāk interesē, kā klājas mūsu austrumu kaimiņiem. Karš Ukrainā ir radījis lielu solidaritāti ar šo valsti. Mēs esam spējīgi veidot savu nākotni kopā. Atceroties, kas notika Polijas–Lietuvas ūnijas laikos.
