ĪSUMĀ:
- "Saskaņa" – Latvijas politiskās vides fenomens.
- Princips "latvieši pret krieviem" – izdevīgs instruments politiskajā cīņā.
- Pēdējo 13 gadu laikā piedzīvotas 8 dažādas valdības, 7 koalīcijas un opozīcijas kombinācijas.
- Zelta balsis aizkulišu cīņās. Kāds ir ideālais koalīcijas un opozīcijas darbības modelis?
- Vai "Stabilitātei!" ir jaunā "Saskaņa"? Nebūt ne!
- Aināra Šlesera jaunais politiskais projekts – partija, kas vērsta uz valsts sistēmas destrukciju.
- Vai Nacionālā apvienība un "Apvienotais saraksts" ir pragmatiskā opozīcija?
Mūžīgā opozicionāre
Latvijas politikas pētnieces Leldes Metlas-Rozentāles sleja
"Vairāk nekā 15 gadus mana uzmanība ir pievērsta iekšpolitisko norišu analīzei Latvijā, pakāpeniski vairojot kompetenci un spēju sniegt neatkarīgus komentārus, skaidrot un vērtēt politiskos procesus. Ikdienā, strādājot ar studentiem, ik mirkli nākas pilnveidoties un sekot līdzi jaunākajiem politikas teorijas un prakses pavērsieniem."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja kopš 2008.gada
- Vairāku bakalaura un maģistra studiju programmu vadītāja, šobrīd bakalaura studiju programmas ''Starptautiskās attiecības-Eiropas studijas'' direktore
- studiju virziena ''Socioloģija, politoloģija, antropoloģija'' vadītāja
- politikas pētniece, šobrīd darbojas projektā ''No vienaldzības līdz pārmaiņām klimata politikā: politiskā naratīva un sabiedrības uztveres mijiedarbības uzlabošana Latvijā''
- Galvenokārt interesējas par Latvijas valsts iekšpolitiskajām norisēm, partijām, vēlēšanām, politiskajiem lēmumiem un to sekām, politiķu solījumiem u.c.
Partija "Saskaņa (līdz 2014. gadam – "Saskaņas centrs") ir dēvējama par Latvijas politikās vides fenomenu – trīspadsmit gadus tai pārliecinoši izdevās iegūt vēlētāju balsis Saeimas vēlēšanās (2010. gada vēlēšanās tika iegūtas 29 deputātu vietas, 2011. gadā – 31 vieta, 2014. gadā – 24 vietas, 2018. gadā – 23 vietas) . Turklāt ne tikai ilglaicīgi iegūt stabilu atbalstu, bet trīs reizes kļūt arī par vēlēšanu uzvarētājiem, saņemot vislielāko balsu skaitu salīdzinājumā ar citām partijām. Un tomēr – ne reizi "Saskaņa" nebija koalīcijā un nepiedalījās valdības veidošanā. Gluži pretēji – tā vienmēr bija opozīcijā.
Par koalīciju parlamentā dēvē vismaz divu partiju vienošanos par kopēju sadarbību, lai sasniegtu kopīgus mērķus. Savukārt šīs savienības pragmatiskais mērķis ir apvienot tik daudz partiju un parlamenta deputātu, lai iegūtu balsu vairākumu jeb vairāk nekā pusi no deputātu kopskaita.
Savukārt opozīciju veido pārējo, mazākumā palikušo, partiju deputāti, kuri ir tikuši ievēlēti, bet nav iekļauti koalīcijā un, kuriem līdz ar to ir ierobežotāka piekļuve politiskajiem amatiem un lēmumu pieņemšanai.
Vēl jāpiemetina, ka opozīcijas partijām iespējami divi tipi – partijas, kurām ir teorētiska iespēja nākotnē iekļūt koalīcijā jeb politiskie konkurenti, un tādas, kurām šāda iespēja nepastāv, – mūžīgie opozicionāri.
Partiju "Saskaņa" varēja pieskaitīt pie otrā tipa – mūžīgā opozicionāre, un to zināja visi – gan konkurenti, gan pašas partijas politiķi un arī viņu vēlētāji. Ja kādam jautātu, kāpēc tā, atbilde būtu ātra un vienkārša – jo tā ir krievvalodīgo interešu aizstāvības partija.
"Latvieši pret krieviem" – izdevīgs instruments politiskajā cīņā
Un, lai gan ik pa laikam partija centās šo viedokli mainīt, dominēt turpināja ikvienam agrāko gadu pagalma bērnam zināmais princips "latvieši pret krieviem". Starp latviskajām un krieviskajām partijām politiskā draudzība un oficiāla sadarbība nav iespējama. Šī principa nemirstību apliecina arī nesenais bijušā prezidenta Egila Levita (2019–2023) izteikums priekšvēlēšanu posmā: "Negribētu saņemt nelatvisku partiju atbalstu".
Šis princips primāri sakņojas mūsu traģiskajā vēsturē – okupācijā un tās atstātajos nospiedumos, bet vienlīdz lielā mērā to uztur un veicina arī politiskais izdevīgums. Izdevīgums visām citām Saeimā ievēlētajām latviskajām partijām, jo viens no konkurentiem automātiski tiek izslēgts no cīņas par varu. Tāpat izdevīgums arī izteikti nacionāli orientētiem spēkiem, lai motivētu savus vēlētājus būt aktīviem un nākt uz vēlēšanām.
Nav iedarbīgāka instrumenta vēlētāju mobilizācijai kā apdraudējuma sajūta, ko radīja šādas, uz krievu elektorātu primāri vērstas, plašu atbalstu iemantojušas partijas klātbūtne priekšvēlēšanu procesā un arī parlamentā.
Un, no malas vērojot, šķiet izdevīgums arī pašai "Saskaņai", jo, esot opozīcijā, vienmēr var teikt: "Es jau gribēju darīt, bet koalīcija neļāva".
Bet, kas nedara, tas arī nekļūdās un nesarūgtina savus uzticīgos vēlētājus, kas "Saskaņai" tiešām tādi bija. Arī viņi bija labi apguvuši ilgi skandēto mantru – latviskās partijas latviešiem, krieviskās – krieviem.
13 gadu laikā 7 dažādas kombinācijas
Bet paraudzīsimies uz opozīciju nedaudz plašākā rakursā – kādas tad pēdējo 13 gadu laikā ir bijušas opozīcijas un arī koalīcijas Saeimā.
No 2010. līdz 2023. gadam esam piedzīvojuši piecas Saeimas vēlēšanas, astoņas dažādas valdības un septiņas dažādas koalīcijas un opozīcijas kombinācijas. Opozīcijas lomu ir ieņēmušas tādas atpazīstamas un ilgmūžīgas partijas kā Nacionālā apvienība un Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), tāpat arī vairāki salīdzinošo īslaicīgi politiskie projekti – "No sirds Latvijai" un "Par labu Latviju". Bet tikai viens politiskais spēks opozīcijā ir konstanti – partija "Saskaņas centrs"/"Saskaņa", tādējādi apstiprinot atbilstību klasifikācijai mūžīgā opozīcija.
Tomēr šo ierasto kārtību mainīja 14. Saeimas vēlēšanas, kurās "Saskaņa" saņēma tikai 4,81% vēlētāju atbalstu un deputātu pārstāvniecību parlamentā neieguva. Bet vieta jau nepalika tukša – pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām esam piedzīvojušo jau divas opozīcijas partiju kombinācijas, bet abās no tām opozicionāru pozīcijas nemainīgi saglabāja partija "Stabilitātei!", kā arī partija "Latvija pirmajā vietā".
Ko tad īsti nozīmē būt koalīcijā vai opozīcijā?
Bet, ko tad īsti nozīmē partijai būt opozīcijā, un kā būtu jādarbojas kvalitatīvai opozīcijai? "Saskaņa" bieži izmantoja savu deputātu balsis kā tā dēvēto "zelta kārti" dažādās aizkulišu cīņās, un, kā to komentēja bijušais partijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs: "Mēs līdzējām ar demokrātisku un brīvu balsojuma metodi".
Šāda izlīdzēšana, piemēram, izpaudās kā kopējs balsojums ar ZZS, Nacionālo apvienību un pie frakcijām nepiederošajiem deputātiem, lai 13. Saeimā izgāztu partnerattiecību likuma izskatīšanu.
Ideālajā modelī opozīcijas pienākumus var iedalīt trīs kategorijās: 1) sagatavot un iepazīstināt cilvēkus ar valdošās koalīcijas piedāvājumam alternatīvu, skaidru un reālistisku rīcības modeli (politiku un līderiem); 2) veikt parlamenta koalīcijas deputātu un ministru, kā arī ierēdņu lēmumu un darbību uzraudzību; 3) rūpēties par vēlētāju interešu aizstāvību, bet svarīgi – ne tikai sava elektorāta, bet visu vēlētāju interešu aizstāvību.
Parlamenta opozīcija nav neveiksminieku grupiņa, kuru neuzņēma koalīcijā vai politisko intrigu meistari. Opozīcija ir ļoti vajadzīgs un noderīgs efektīvas pārvaldīšanas instruments.
Bet, analizējot situāciju Latvijā, vietā ir jautājums, vai šis instruments funkcionē, vai arī tas ir bojāts vai, iespējams, pavisam saplīsis? Partijas "Saskaņa" darbības izpēte neliecina, ka tā būtu spējusi izstrādāt Latvijas sabiedrības vairākumam akceptējamu un ticamu valsts attīstības modeli, ko tā varētu piedāvāt kā alternatīvu dažādu koalīciju plāniem. Un nevis tāpēc, ka šai partijā nebūtu erudītu vai profesionālu politiķu, bet tāpēc, ka partija savas prokrieviskās orientācijas dēļ tika klasificēta kā "mūžīgā opozīcija". Šīs partijas kā alternatīva spēka nokļūšana valdībā nešķita iespējama nedz sabiedrībai, nedz politiskajai elitei, līdz ar to tās kā kvalitatīvas opozīcijas ietekme vērtējama zemu.
"Stabilitātei!" – jaunā "Saskaņa"? Nebūt ne!
Vai gads bez "Saskaņas" kaut ko būtiski un pozitīvi ir mainījis? Šeit katram vēlētājam pašam ir iespēja likt lietā iepriekš pieminētos novērtēšanas kritērijus, lai rastu pareizās atbildes. Tomēr, ja to nav laika darīt, tad pavisam īss vērtējums:
"No vilka bēgām, lācim uzskrējām" jeb esam tikuši pie jaunas, uz krievvalodīgo elektorātu vērstas, prokrieviskas, bet šoreiz arī populistiskas, "TikTokeru" partijas "Stabilitātei!",
ko pāris gadus pirms 14. Saeimas vēlēšanām izveidoja bijušie Rīgas domnieki – partijas premjera kandidāts Aleksandrs Rosļikovs un Valērijs Petrovs (abus par partijas disciplīnas pārkāpumiem izslēdza no "Saskaņas").
Jau dibinot partiju, abi neslēpa, ka plāno uzrunāt tieši "Saskaņas" vēlētāju, kas nenoliedzami arī izdevās. Atslēgas vārds, kas skaidro, ar ko šī partija atšķiras no "Saskaņas", ir populisms. Atceramies kaut vai dažus spilgtākos priekšvēlēšanu solījumus – izstāšanās no Eiropas Savienības, atteikšanās maksāt ārējo parādu, plāns stiprināt attiecības ar kaimiņiem austrumos un piešķirt šai austrumu kaimiņvalstij lojālajiem cilvēkiem Latvijas pilsonību.
Un arī pēcvēlēšanu periods ir bijis ne mazāk spilgts – intrigas ap Valsts prezidenta vēlēšanām (mājieni par atbalstu "Apvienotā saraksta" līderim Uldim Pīlēnam, kas vēlāk nerealizējas), mītiņš pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret valdības darbu, kurā Rosļikovs sanākušos, protams, uzrunāja krievu valodā, kā arī nesenā aktivitāte – iniciatīvas iesniegšana par 14. Saeimas atlaišanu.
Nevar aizmirst arī par skandālu ar slavenāko partijas "TikTok" zvaigzni Gloriju Grevcovu (šobrīd vairs nepārstāv šo partiju), kura bija šķietami samelojusies gan par savu izglītību, gan darba pieredzi. Tāpat jāpiemin kaismīga iestāšanās pret Stambulas konvencijas ratifikāciju, partnerattiecību regulējumu utt.
Kopumā Rosļikova un "Stabilitātei!" darbību var vērtēt kā uz skaļu rezonansi, bet ne konstruktīviem priekšlikumiem vērstu darbošanos opozīcijā. Un te vairs nav tikai stāsts par "latviešiem pret krieviem", te ir cīņa "pret" – pret jebko.
Rodas iespaids, ka "Stabilitātei!" galvenais mērķis ir būt pamanītai – vienalga, ar kādiem līdzekļiem, tāpēc neērtības vai kauna sajūtai šeit nav vietas.
Un arī šo partiju, ja tai izdosies atkārtoti iekļūt Saeimā, noteikti varēs dēvēt par mūžīgo opozīciju.
Šlesera jaunais politiskais projekts
Nedaudz piezemētāka, bet pietiekami izteiksmīga ir arī otra noturīgā opozicionāre – partija "Latvija pirmajā vietā", kas meistarīgi balansē starp latviešu un krievvalodīgo elektorātu. Šīs partijas identitātes pamats un seja ir tās līderis Ainārs Šlesers. Politiķis ar ļoti ilgu pieredzi gan parlamentā un Ministru kabinetā, gan jaunu partiju dibināšanā.
Iepriekšējais politiskais projekts, kurā darbojās Šlesers, bija partiju apvienība "Par labu Latviju", no kuras viņš tika ievēlēts arī 10. Saeimā. Un diemžēl 10. Saeima tika arī atlaista tieši šī iemesla dēļ – 2011. gada 28. maijā prezidents Valdis Zatlers tiešraides uzrunā tautai pavēstīja, ka 10. Saeima ir zaudējusi uzticību, un ierosināja referendumu par Saeimas atlaišanu. Šāda prezidenta rīcība sekoja īsi pēc balsojuma Saeimā, ar kuru tā liedza veikt kriminālprocesā plānoto kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā. Par 10. Saeimas atlaišanu nobalsoja aptuveni 95% vēlētāju.
Pēc nedaudz vairāk nekā desmit gadiem šis politiķis ir atgriezies, piepulcinot sev vēl virkni ļaužu no agrāko laiku politiskās elites, piemēram, bijušos premjeru un uzņēmēju Vili Krštopanu, kurš daudzu iedzīvotāju atmiņā palicis ar savu izteikumu par Latviju kā "muļķu zemi" vai neseno piedāvājumu atņemt diplomu tiem politologiem, kas atļaujas paust viņa domām pretēju viedokli. Partijai pievienojušās arī spilgtas politiķes no nu jau bijušās partijas KPV LV – Linda Liepiņa un Ramona Petraviča.
Kāds varētu teikt, ka "Latvija pirmajā vietā" izskatās pēc KPV LV jaunas ģenerācijas – daudz līdzīgu seju, līdzīga izturēšanās. Tomēr nē – ja vairumam KPV LV politiķu nokļūšana deputātu krēslos bija patiess pārsteigums un darbošanās bija visai neprofesionāla, tad "Latvija pirmajā vietā" gadījumā tā ir mērķtiecīga, gudra un plānota stratēģija, vismaz no partijas vadības puses.
Līdz ar to šīs partijas aktivitātes – gan priekšvēlēšanu idejas par Satversmes tiesas likvidāciju un neticība vīrusa Covid-19 eksistencei, kā arī sauklis par "Kariņa–Levita režīma gāšanu", gan pēcvēlēšanu posma darbības – ģimenes koncepta kareivīga glābšana un deputātu rūpēšanās par bērnu tikumību –, kā arī vēlme atlaist Saeimu, ir jāuzlūko pietiekami piesardzīgi un nopietni. Jāatceras arī tas, ka līdz pat karam Ukrainā partijas ekonomiskais fokuss bija vērsts Krievijas virzienā, un arī šobrīd sadarbība ar prokrievisko partiju "Stabilitātei!" netiek smādēta.
Bet viens interesants novērojums gan nedaudz izjauc partijas stratēģisko tēlu – ja diskusijās ar pozīcijas partiju pārstāvjiem piedalās premjere Evika Siliņa ("Jaunā Vienotība"), tad Šlesera retorika kļūst daudz racionālāka un pragmatiskāka un skaļie izsaucieni pierimst. Vai tas ir respekts pret dāmu vai nozīme ir ilglaicīgajai draudzībai starp Šlesera sievu un premjeri, paliek neatbildēts jautājums.
Bet, neraugoties uz šo pozitīvo tendenci, partijas rīcība kopumā ir primāri vērsta uz destrukciju – esošās sistēmas likvidēšanu (piemēram, Saeimas atlaišanu), bet nav atbildes uz jautājumu – ko tas dos un, kas būs labāk?
"Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība – opozīcijas pragmatiķi?
Lai opozīcijas spēku apskats būtu pilnīgs, jāpievēršas vēl diviem, nesen koalīcijā bijušiem politiskajiem spēkiem – "Apvienotajam sarakstam" un Nacionālajai apvienībai. Vai šīs partijas, nākdamas no koalīcijas vidus, ir pragmatiskāks spēks Saeimas opozīcijā?
Uzklausot un analizējot "Apvienotā saraksta" redzamākā līdera Edvarda Smiltēna retoriku, novērojams aizvainojums, dusmas un netaisnības sajūta, iespējams, par to, ka tik tīkamā Saeimas priekšsēdētāja karjera bijusi ļoti īsa vai ka būšana valdībā tik ātri beigusies. Visi citi politiskie spēki tiek vainoti, kritizēti un mācīti. Taisnība un absolūtā patiesība ir zināma tikai vienai partijai vai, iespējams, vienam politiķim.
Šobrīd grūti novērtēt, vai šī ir visa "Apvienotā saraksta" pozīcija jebšu tikai Smiltēna retorika, bet tā neliecina par spēju sarunāties, uzklausīt citu viedokli un spēju saprast, ka citiem ir tiesības domāt atšķirīgi un tas uzreiz nenozīmē – nepareizi.
Vispragmatiskāko un konstruktīvāko opozīcijas stāju šobrīd demonstrē Nacionālā apvienība, kuras politiķi sniedz ieturētus komentārus par koalīcijā esošo partiju un ministru darbu, izsaka savu viedokli, piedāvā argumentētas rekomendācijas (piemēram, bijusī aizsardzības ministre Ināra Mūrniece, kultūras ministrs Nauris Puntulis). Partija, vismaz publiski, ir spējusi racionāli paraudzīties uz notiekošajiem procesiem un sniegt savam elektorātam, kā arī sabiedrībai kopumā miera, drošības un līdzsvara sajūtu.
Apkopojot visu iepriekšminēto, nākas secināt, ka esošo opozīciju dominējoši var raksturot ar vārdiem – nekonkrēti vai neracionāli mērķi un rīcība, biežs populisms, uz savas atpazīstamības palielināšanu vērstas aktivitātes, koncentrēšanās uz kādas šauras grupas interesēm, aizmirstot par sabiedrību kā vienotu veselumu, kā arī bērnišķīga aizvainojuma vai dusmu pilns dialogs.
Tā vietā mēs vēlētos sagaidīt, pirmkārt, saprātīgu valsts attīstības plānu ar skaidriem mērķiem un sasniegšanas metodēm un, otrkārt, konstruktīvu, nevis emocionālu, dialogu ar koalīciju un sabiedrību.
Saeimas un Ministru kabineta spēks, efektivitāte un kvalitāte lielā mērā ir atkarīga ne tikai no koalīcijā esošo partiju – "Jaunās Vienotības", ZZS un "Progresīvo" – veikuma, bet arī no opozīcijas partiju spējas realizēt kvalitatīvas opozīcijas funkcijas.
