Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Baltkrievu literatūras melnā nakts
Naktī no 1937. gada 29. uz 30. oktobri NKVD Minskas cietuma pagrabos tika nošauti un apglabāti Kurapatos pie Minskas vairāk nekā 130 baltkrievu inteliģentu – literāti, ārsti, skolotāji, sabiedriskie darbinieki, zinātnes un kultūras pārstāvji. Pēc dažādiem vērtējumiem, Kurapatos NKVD darbinieki sodīja ar nāvi no 30 tūkstošiem līdz 250 tūkstošiem cilvēku.
Baltkrievijā līdz šim nav oficiālas padomju terora upuru piemiņas dienas. Šis terors sākās ar lielinieku nākšanu pie varas 1917. gadā un beidzās ar Staļina nāvi – 1953. gadā. Pētnieki uzskata, ka šajā periodā tika represēti vismaz 600 tūkstoši cilvēku. Pēc citām aplēsēm, šis skaitlis sasniedz 1,4 miljonus. Precīzu datu nav: VDK arhīvi līdz šim laikam ir slēgti. Taču neoficiāli pēc staļinisko represiju upuru skaita Baltkrievija ir trešajā vietā starp bijušajām padomju republikām.
Tūlīt aiz Minskas apvedceļa, tikai 50 metrus no Staļina represiju laikā notikušo masu nošaušanu vietas, atrodas izklaides iestādījums "Pojedem pojedim" ("Поедем поедим", "Brauksim, paēdīsim"). Un tā būvniecības laikā, kā arī pirms atklāšanas 2019. gada pavasarī sabiedriskie aktīvisti katru dienu rīkoja piketus. Kad restorāns tomēr tika atvērts, protestētāji pie tā sagaidīja tos, kas tur ieradās, un centās pierunāt atteikties no apmeklējuma, izskaidrojot notiekošā vēsturisko būtību.
Lai cik skumji tas ir, daudzi baltkrievi joprojām nezina, ka Kurapatos atrodas nevainīgu cilvēku masu nošaušanas vieta. Bet dažiem, kā viņi izteicās, ir vienalga. Tādi konfliktēja ar piketētājiem, izsauca OMON – un daudzi protestētāji tika aizturēti un izcieta administratīvo arestu par Kurapatu sargāšanu.
Šogad Latvijas baltkrievi baltkrievu valodas kursu "Mова нанова Рыга" ("Valoda no jauna Rīgā") ietvaros rīkoja 1937. gadā nošauto skolotāju piemiņas pasākumu.
Rūgts liktenis – represijas no paaudzes paaudzē
Baltkrievu literatūras klasiķis Jakubs Kolass, kuram 3. novembrī apritēja 141 gads, pirms ieguva atzinību, bija gan praporščiks un podporučiks cara armijā Pirmajā pasaules karā, gan migrants, gan politieslodzītais. Savus visspilgtākos darbus – episkās poēmas "Jaunā zeme" un "Simons muzikants" – viņš sarakstījis, izciešot trīs gadu ieslodzījumu Minskas cietumā par piedalīšanos Minskas guberņas skolotāju nelegālajā kongresā 1906. gada jūlijā. Jaunie pedagogi runāja par bezmaksas izglītības nepieciešamību jaunākajās klasēs, par izglītību baltkrievu valodā, par skolotāju beztiesīgo stāvokli cariskajā Krievijā.
Vai Baltkrievijas tautas dzejnieks Jakubs Kolass varēja iedomāties, ka 2023. gadā viņa radiniekam – 17 gadu vecajam Mikitam Brujam – Lukašenko režīms piespriedīs trīs gadu ieslodzījumu audzināšanas kolonijā par "nacisma reabilitāciju" un dalību "ekstrēmistiskā formējumā" – Baltkrievu nacionālā vairoga savienībā (Саюз беларускага нацыянальнага шчыта). Avots šeit.
Šausmīga pārmantojamība starp paaudzēm: politiskās represijas par atšķirīgiem uzskatiem, kurām pretojas labākie no labākajiem nācijas pārstāvjiem. Vēsture atkārtojas. Un nez kāpēc esmu pārliecināta, ka Kolass būtu lepns par savu radinieku.
Rudens Dzjadi – vakariņas pie viena galda ar senčiem
Rudens Dzjadi – gada cikla svētki par godu senčiem, kas, pēc leģendas, tajā dienā apmeklē savus radiniekus. Dzjadus ciena Baltkrievijā, Ukrainā, daļā Polijas un Lietuvas. Šī diena tiek atzīmēta sestdienā oktobra beigās vai novembra sākumā, atkarībā no baznīcas kalendāra katram gadam. Dažos reģionos, piemēram, Baltkrievijas Piedvinā, pirms Dzjadiem tika svinētas Babas.
Centrālā vieta senču pieminēšanā Rudens Dzjados ir rituālajām vakariņām. Svinīgajam mielastam pagatavoto ēdienu skaits parasti bija atkarīgs no tā, cik pārtikusi bija ģimene. Dažādos Baltkrievijas reģionos galdā tika likts atšķirīgs skaits ēdienu – pāra vai nepāra (septiņi, vienpadsmit, divpadsmit), bet ēst, lai gan galdā bija tāda bagātība, dažos ciemos drīkstēja tikai trīs ēdienus un dzert – tikai trīs čarkas. Uz galda tika noliktas tā sauktās Dzjada čarka un Dzjada bļodiņa, kurās katrs ģimenes loceklis ielēja dzērienu un papildināja ēdienu. Pie vakariņām runāja tikai par saviem senčiem, atcerējās viņu darbus un padomus.
Interesanta ģimenes paraža Dzjados, kas tagad jau vairs netiek ievērota, bija ģimenes hronikas papildināšana. Šīs hronikas tika "glabātas" uz mājas sijām "goda" stūrī. Dzjados šajā īpašajā vietā tika iegriezti gada laikā dzimušo un mirušo ģimenes locekļu vārdi.
Šogad Rudens Dzjadi man bija īpaši skumji. Ko mani senči domātu par to, kas notiek mūsu valstī? Par to, ka es vairs nevarēšu aizbraukt pie viņiem uz kapiem, jo esmu politiskā bēgle? Turklāt Baltkrievija ir vienīgā valsts, kur līdz šim tiek atzīmēts 7. novembris — "lielās oktobra revolūcijas" gadadiena, un tiek mēģināts izdzēst manas tautas vēsturiskās atmiņas atliekas, iznīdēt dzimto valodu un kultūru tā vietā, lai sargātu, atcerētos un audzētu savas saknes.
Man ir kauns manu senču priekšā, un, iededzot sveci šeit, trīssimt kilometru no dzimtenes robežas, es lūgšu viņiem piedošanu. Par sevi. Par visu savu tautu.
Bet pēc tam gremdēšos novembra vakara Rīgas atmosfērā, pievienošos vietējiem, kas atzīmē nacionālos svētkus, lai no jauna izjustu, kā tas ir – nekaunēties no savas tautas vēstures, bet lepoties ar to.
