Īru aviokompānija pārvadā poļus uz Latviju ne tikai no Modlinas, bet arī no Krakovas un pēdējā laikā arī no Gdaņskas, galvenokārt uz garākām brīvdienām. Mērķis ir Rīgas iepazīšana, dažreiz tas ir apvienotais brauciens "Rīga-Jūrmala", bet reizēm kūrorta vietā izvēlas braucienu pie Gaujas. No Rīgas ir grūti apmeklēt arī Latgali, ja jūs esat šeit tikai uz dažām dienām. Poļu tūristu ceļojumi uz Latviju neiesākās ne ar abu valstu iestāšanos Eiropas Savienībā vai Šengenas zonā, ne pat ar Latvijas neatkarības atgūšanu 1991. gadā. Tie tika rīkoti jau 19. un 20. gadsimtā, populāra bija Liepāja, kas atradās salīdzinoši tuvu poļu etniskai teritorijai. Izmaiņas notika starpkaru periodā, kad divas valstis atdalīja Daugava, bet uz Birštonu un Palangu poļi nevarēja doties slēgtās robežas ar Lietuvu dēļ.
Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Русский перевод доступен здесь.
1934. gada maijā "Dziennik Wileński" ("Viļņas žurnāls") ceturtajā lappusē, tajā pašā numurā, kurš informē par Ulmaņa apvērsumu, atradīsim Ķemeru kūrorta (iepriekš poļu prese to sauca no vācu valodas "Kemmern") sludinājumu. Starp slimību sarakstiem un ieteicamajām ārstniecības metodēm mēs sastapsim īstu kārdinājumu:
"brīnišķīgs parks, ik dienas pirmšķirīga simfoniskā orķestra koncerti, dejas, pasākumi un priekšnesumi. Dažādas sporta aktivitātes, bezmaksas bibliotēka un lasītava. Līdz jūras krastam (Jaunķemeri) ērti un lēti piegādās dažu minūšu laikā. Ķemeros ir milzīgs labiekārtotu viesu māju, villu, atsevišķu lētu istabu skaits, kas padara kūrortu pieejamu ikvienam".
Lielākā daļa no šīm atrakcijām bija pieejamas arī Druskininkos (pirms kara tie piederēja Polijai, 1939. gada rudenī — Baltkrievijas PSR un vēlāk Lietuvas PSR), taču Ķemeri piedāvāja poļiem divas vai pat trīs papildu priekšrocības: atpūta ārzemēs, Baltijas jūra un, visbeidzot, brīnišķīgās Rīgas tuvums, kas tolaik asociējās ar slaveno Rīgas Tehnisko universitāti, kur mācījās poļu studenti, Polijas un Padomju Krievijas 1921. gada marta līgumu un galvenokārt ar glītiem pieminekļiem — multikulturālās pagātnes nospiedumu.
Ne velti Polijas tūrisma presē Rīgu sauca par "Latvijas Gdaņsku". 1936. gadā "Orbis" (poļu valsts tūrisma aģentūra, latviešu "Celtransa" analogs) žurnāla "Turystyka" ("Tūrisms") redakcija saņēma "Vēstuli no Latvijas" (diemžēl anonīmu) ar iespaidiem no Rīgas Jūras līča. Tajā tika apbrīnots Latvijas dārzu un vecpilsētas skaistums, pateicoties kam Rīga "ļoti atgādina mūsu Gdaņsku". Par Rīgu bija rakstīts:
"pilsētas centrā ir ļoti platas, skaisti asfaltētas ielas, ir daudz vecu ēku, piemēram, "Melngalvju" nams un vecais tornis (bijušā pulvera noliktava), kur tagad atrodas Kara muzejs. Ir arī divas apburošas evaņģēliskās baznīcas: "Māras baznīca" un "Pētera baznīca". No to torņu augstuma, kur var nokļūt pa diezgan ērtām kāpnēm, paveras brīnišķīgs skats uz visu Rīgu un tās apkārtni. Pilsētas centrā tika uzcelts jauns Brīvības piemineklis. Galvaspilsētā atrodas arī Nezināmā karavīra kaps, tā sauktais "Bralu" kapi, kas ir izcili skaists savā vienkāršībā un kompozīcijā".
(Te autors kļūdījās — "Brāļu kapi" ("Brackie Mogiły", tādu nosaukumu pirms 1940. gada poļu prese lietoja šiem kapiem, tagad visbiežāk raksta: Cmentarz Braterski, "Brāļu kapsēta") nav latviešu "nezināmā karavīra kaps" (poļiem nozīmīgs neatkarības simbols, līdz 1944. gadam daļa no Varšavas Saksijas pils, kuru tagad paredzēts restaurēt), bet kārtīgi iekārtota militārā kapsēta.
"Vēstulē no Latvijas" Rīgas piekraste bija pieminēta kā "viena no skaistākajām smilšainajām jūras pludmalēm pie Baltijas jūras". Kā tika rakstīts, "kulturāli sakārtotajā piejūras teritorijā atrodas lieliskas kūrzāles, villas, pansionāti, kuros var apmesties no 3–4 līdz 10–12 latiem dienā". Polijas presē vairākkārt tika uzsvērta Latvijas pieejamība – tika norādīts, ka pie ziemeļu kaimiņiem ir tīkamāk, sakoptāk un vienkārši lētāk salīdzinājumā ar Rietumeiropu, Sopotu vai Austrumprūsiju.
Daudz informācijas par poļu braucieniem uz Latviju sniedz "Orbis" žurnālā "Turystyka" – divās versijās: Varšavas un Viļņas.
1939. gadā tas reklamēja vairākus braucienus uz ziemeļu kaimiņu valsti: ceļojumu uz Rīgu (īstermiņa uzturēšanās uz dažām dienām) un "pilnvērtīgu" atpūtu Rīgas piekrastē, divas vai četras nedēļas vasaras laikā. Lidojums uz Rīgu caur Viļņu, ko veica aviokompānija LOT, 1939. gadā maksāja 39 PLN (salīdzinājumam: uz Tallinu — 74 PLN, uz Helsinkiem — 103 PLN).
Ar ko "Turystyka" kārdināja poļu tūristus? Galvenokārt ar "brīnišķīgajām pludmalēm", "izciliem restorāniem un kafejnīcām", "labiem pansionātiem", "bagātīgām un garšīgām maltītēm" un galvenokārt ar "tuvu esošo Rīgu".
Marcina Zeneviča vecvecmāte pludmalē Asaros
Uzturēšanās Rīgas jūrmalā tika piedāvāta Ķemeros, Bulduros, Majoros un Dubultos. Ķemeri tika popularizēti kā vieta, kur var nopeldēties "avotos, sērvannās, dubļu un ogļskābās vannās". Kā mainījās kūrortu cenas? 1939. gada augustā "Turystyka" aicināja uz septembra viesošanos Latvijā, kas… visticamāk, nekad nebija notikusi. "13. septembrī izlidos pirmā rudens tūristu grupa uz Rīgu, kas Latvijas galvaspilsētā pavadīs piecas dienas — atgriešanās Viļņā notiks 18. no rīta," vēstīja izdevums. 1939. gada 19. septembrī Viļņā ienāca padomju armija, sākās bēdīgs periods Baltijas valstu vēsturē.
30. gados tikai daži poļi (turīgākie) varēja atļauties ceļot — toreiz tāda bija tūrisma būtība. Protams, žurnālisti uzdrošinājās tikt mazāk pazīstamās Latvijas vietās. Varšavas izdevums "Dzień dobry! Gazeta Codzienna" ("Labrīt! Ikdienas laikraksts") no 1933. gada septembra publicēja reportāžu no Latvijas ar nosaukumu "Nadbałtycki kraj bursztynu i 218 tys. pieśni ludowych" ("Baltijas dzintara valsts un 218 tūkstoši tautasdziesmu"). Autors slavējis Rīgas piejūras kūrortus, rakstot, ka tie varētu pārspēt Polijas piekrastes skaistuma rekordu (poļi tolaik visbiežāk devās uz Juratu, Jastšembiju Goru, Orlovu un starpkaru periodā celto jauno ostas rajonu — Gdiņu), "savukārt," — viņš zobojoties piebilda — "Latvijas ostas, Liepāja un Ventspils, pret Gdiņu un Pucku attiecas kā, teiksim, ola pret vistu, un tas katrā ziņā".
Šeit bija jūtama poļu pārākuma sajūta. Autors pozitīvi raksturoja Rīgu kā "neapšaubāmi skaistāko Latvijas pilsētu" un Liepāju ar "šauriem, pasakaini izliektiem ceļiem, kas atgādina Viļņas ielas". Savukārt Rēzekni, Daugavpili un Ventspili žurnālists salīdzināja ar Poļesjes galvaspilsētu Pinsku (reģions, kas līdz 1939. gadam bija analfabētisma un zemas ekonomiskās attīstības līderis un kur lielākā daļa iedzīvotāju pat nevarēja definēt savu tautību, saucot sevi par "vietējiem"), kur 30. gados piedzima Ričards Kapustinskis (Ryszard Kapuściński), poļu rakstnieks, ceļotājs un žurnālists (diemžēl viņa vērtīgās publikācijas nav pārtulkotas latviešu valodā).
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Pēc Otrā pasaules kara Latvijā nebija daudz poļu tūristu, bet, ja bija, tad tie bieži brauca ar Polijas un padomju draudzības biedrības (Towarzystwo Przyjaźni Polsko-Radzieckiej) izveidotajiem "draudzības vilcieniem". Žurnālistiem, protams, paveicās vairāk. Kristīne Zbijevska (Krystyna Zbijewska) no Krakovas "Dziennik Polski" ("Poļu žurnāls"), kas rudenī viesojās Rīgā un Jūrmalā, bija sajūsmā par "Jūras Pērli", kas tolaik nebija pieejama poļu tūristiem, lai gan sacīts, ka šo vietu savulaik apmeklējis Vladislavs Gomulka (Władysław Gomułka), Polijas Apvienotās strādnieku partijas pirmais sekretārs. "Vairākus metrus gara zāle ar skatu uz jūru, ko ieskauj stikla logu siena. Neatbalstīta uz jebkādām arkādēm vai kolonnām, tā burtiski karājas gaisā dažu stāvu augstumā, tieši virs jūras krasta. No jebkuras vietas pie restorāna galdiņiem šeit – it kā no mola vai kuģa – paveras brīnišķīgs skats uz Baltijas jūru, vētrainu, baltiem viļņiem putojošu vai mierīgu, mirdzošu ar zaļgano ūdens stikla virsmu (...). Lai gan vairākus desmitus kilometru gara smilšu pludmales josla izskatās pamesta, "Pērle" (virsjūras restorāna nosaukums) – vienmēr ir pārpildīta un trokšņa pilna. Kopā pulcējas dažādas valodas. Latvijas ārzemju viesi ciemojas Rīgas piekrastē. Brauc uz Jūrmalu (...) Dzersim Latvijas balzamu blakus esošajos Bulduros — restorānā "Jūras Pērle", ar tā skaisto zāli ar skatu uz jūru".
"Jūras Pērles" vairs nav. Taču ir citi apskates objekti, kas piesaista poļu tūristus, kuri arvien vairāk iepazīst Baltijas kaimiņus. Piemēram, 1999. gadā pārbūvētais Melngalvju nams, kur tika parakstīts Rīgas līgums, kas izbeidza poļu-boļševiku karu.
Otrā pasaules kara laikā Rīgai paveicās daudz vairāk nekā Varšavai,
poļi novērtē pilsētas autentiskumu, iemīlas secesijas stilā, koka arhitektūrā, kura tādā mērogā nepastāv Varšavā, autentiskā Centrāltirgū vai mazāk autentiskā, bet skaisti atjaunotā Āgenskalna apkaimē. Ceļotāji iepazīst arī Maskavas forštati, apmeklē Okupācijas un Rīgas geto muzejus — vietas, kurās ir grūti iemīlēties no pirmā skatiena. Seko daudzu konfesiju draudžu pēdās. Ķemeri vilina poļus ar savu gleznainu parku, lai gan Ulmaņlaika viesnīcas atklāšanu mēs vēl gaidām.
